Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Dievkalpojumi

Nevis ļauties žēlabām, bet ļaut, lai Kungs mierina

11/12/2017 14:11

Kungs ieradās pasaulē, lai mūs mierinātu. Mums ir jāļauj, lai Viņš to dara. Mums nevajadzētu ļauties žēlabām un sarūgtinājumam – sacīja pāvests pirmdienas, 11. decembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš aicināja padomāt par notikumiem, kas risinājās Kristus augšāmcelšanās rītā, kad Jēzus parādījās saviem sekotājiem un mierināja viņus. Viņi piedzīvoja neaprakstāmu prieku. Nereti Kunga mierinājums arī mums liekas kā brīnums – norādīja Francisks, reizē atzīstot, ka tomēr nav viegli ļaut, lai otrs mūs mierina. Dažreiz mums ir vieglāk mierināt citus, nekā tikt mierinātiem. Kāpēc? Tas ir tāpēc, ka bieži vien mēs esam piesaistījušies negatīvajam, tik ļoti pieķērušies grēka iecirstajai rētai dvēselē, ka izvēlamies ierauties sevī, palikt savā gultā, raudāt un sevi žēlot. Taču Jēzus mūs nemitīgi skubina: “Celies!”

Problēma ir tā, ka tad, kad ļaujamies negatīvajām emocijām, mēs kļūstam par “kungiem”, bet tad, kad domājam pozitīvi, kļūstam “ubagotāji”. Mūsos ir grēka iecirsta rēta un mums ir nepieciešams mierinājums. Taču mums nepatīk to “ubagot” – skaidroja pāvests. Viens no veidiem, kā neļaujam sevi mierināt, ir slīgšana sarūgtinājumā. Nereti mēs izvēlamies dzīvot ar iekšēju rūgtumu. Kad mūsu sirdī valda rūgtums, mēs “vārāmies” sevī, “mūsu emocijas burbuļo verdošā aizvainojuma buljonā”.

Kā piemēru Francisks minēja Evaņģēlija stāstu par paralizēto, kurš 38 gadus atradās pie Siloe dīķa un ar sarūgtinājumu sacīja, ka neviens viņam nepalīdz iekāpt ūdenī. Tā vietā, lai dzīvotu ar pozitīvām domām, daži nereti “jūtas labāk”, dzīvojot sarūgtinājumā. Pāvests skaidroja, ka sarūgtinājums vienmēr ved pie žēlošanās. Tā vietā, lai slavētu Dievu, daži nemitīgi žēlojas. Žēlabas kļūst par viņu maizi vai “mūziku”, kuras pavadībā tie dzīvo. Šai ziņā “Nobela prēmijas laureāts” bija pravietis Jonass – sacīja Francisks. Viņš bija “Nobela žēlošanās prēmijas laureāts”. Tā vietā, lai priecātos par to, ka ļaudis atgriezās, Jonass žēlojās un bija par to sarūgtināts. Kā vēl vienu piemēru Svētais tēvs minēja arī kādu priesteri. Reiz dzīvoja kāds labs priesteris – viņš stāstīja. Ļaudis runāja, ka biktskrēslā viņš esot bijis ļoti žēlsirdīgs. Tā kā viņš bija jau gados, viņa brāļi priesterībā izteica minējumus par to, kā varētu izskatīties viņa aiziešana. Tie sacīja: ‘Tā vietā, lai šis priesteris sveicinātu sv. Pēteri, viņš savā negatīvismā jautās, kur tad ir elle?’ Un Pēteris viņam parādīs elli. Tad viņš jautās: ‘Cik tad tur ir notiesāto?’ ‘Tikai viens’. ‘Ak, tā pestīšana ir kaut kas briesmīgs’ – atbildēs šis priesteris. Lūk, tas notiek vienmēr. Un, sastopoties ar rūgtumu, žēlabām, Baznīca mums saka: ‘Esiet droši’ – sacīja pāvests.

Svētais tēvs minēja šo piemēru, lai pateiktu, ka cilvēki, kuri dzīvo ar sarūgtinājumu, ir pretrunu pilni. Viņi nekad ne ar ko nav mierā un, kā tautā saka, “no mušas taisa ziloni”. Svētie Raksti aicina mūs būt drosmīgiem, atbrīvoties no sava egoisma un ļaut Kungam sevi mierināt.

Noslēgumā pāvests aicināja mūs ieklausīties savā sirdsapziņā un pajautāt sev: “Kā ir ar manu sirdi? Vai arī manī nav kāds sarūgtinājums? Vai es nepadodos skumjām? Kāda ir mana runa? Vai es slavēju Dievu vai žēlojos? Tāpēc esam aicināti lūgt, lai Kungs dāvā mums drosmi, jo tad spēsim arī teikt: “Kungs, nāc un mierini mani!”.

J. Evertovskis / VR

11/12/2017 14:11