Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

App:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Ceļojumi un vizītes

Universitāte – dialoga un tikšanās kultūras veidošanas vieta

Universitāte "Roma Tre" - RV

17/02/2017 16:46

Kāda ir universitātes patiesā misija un kā šī akadēmiskā iestāde var atbildēt dažādiem mūsdienu izaicinājumiem? Kāda ir tās loma labākas sabiedrības veidošanā? – tie ir jautājumi, kurus pāvests aplūko savā iepriekš sagatavotajā uzrunā, ko bija plānojis teikt, apmeklējot Itālijas Valsts universitāti „Roma Tre”. Tā kā Francisks vērsās pie universitātes rektora, pasniedzējiem, studentiem un personāla spontāni, iepriekš sagatavoto tekstu klātesošie saņēma rakstiskā veidā.

Rakstiskajā uzrunā Francisks vispirms atgādina, ka jauno paaudžu akadēmiskā izglītība ir mūsu dzīves un sabiedrības attīstības primārā prasība. Viņš atzīst, ka mūsdienu pasaulē ir daudz labu lietu, tiek rīkotas solidaritātes akcijas un sniegta palīdzība dažādās vajadzībās nonākušajiem cilvēkiem. Tai pat laikā mēs esam arī ienaida un vardarbības aculiecinieki. Pāvests kārtējo reizi saka, ka šodien notiek fragmentārs pasaules karš, kas apdraud veselu paaudžu nākotni. Rodas jautājums, kāpēc sabiedrība ar visām savām organizācijām nespēj ar to tikt galā? Vai tiešām ekonomiskās un stratēģiskās intereses ir svarīgākas par pašu mieru? Tie ir jautājumi, kas izvirzās arī akadēmiskā vidē. Universitāte ir priviliģētā vieta, kur notiek sirdsapziņas veidošana saskaņā ar labā, patiesā un skaistā prasībām, un, vienlaikus, esot konfrontācijā ar mūsdienu pretrunu pilno realitāti. Šajā sakarā Francisks min divus konkrētus piemērus – ieroču un azartspēļu industriju. No vienas puses, tiek daudz runāts un arī šis tas darīts atbruņošanās lietā, no otras puses, daudzas valstis palielina tēriņus, lai vēl vairāk bruņotos. Tas notiek pasaulē, kas joprojām cīnās ar badu un slimībām. Tāpēc tā ir skandaloza pretruna.

Pirmā lieta, uz ko pāvests aicina jauniešus, ir pamudinājums nekrist mazdūšībā, bet glabāt dzīvu cerību. Otrkārt, viņš tos aicina iesaistīties dažādos solidaritātes un kalpošanas trūkumcietējiem projektos, lai palīdzētu bezpajumtniekiem, migrantiem un bijušajiem ieslodzītajiem. Šāda rīcība būs konstruktīva rīcība, ar kuru varēs stāties pretī destruktīvajai rīcībai, pie kuras pieder dažādi konflikti un vardarbība. Šī konstruktīvā rīcība reizē būs pretstats hedonisma un atmešanas „kultūrai”, kas balstās uz naudas, baudas un varas elkdievību. Iesaistoties minētajos projektos, jaunieši veicinās tikšanās un solidaritātes kultūru un palīdzēs daudziem atgūt ticību sev un atrast jēgu savai dzīvei. Kas attiecas uz azartspēlēm, Francisks atgādina, ka universitāte ar saviem pētījumiem var pasargāt daudzus no šīs sērgas, kas nodara lielu ļaunumu gan pašiem azartspēļu upuriem, gan viņu ģimenēm, gan visai sabiedrībai.

Tā kā pasauli skar straujas pārmaiņas, pāvests aicina pasniedzējus un studentus kritiski domāt un prast labi izšķirt jeb izvērtēt notiekošo. To jādara katrā vidē, bet jo īpaši akadēmiskajā vidē. Viņš skaidro, ka domāšana un izšķiršana (itāliski „discernimento”, angliski „discernment”) nozīmē pieeju pārmaiņām bez ideoloģiskiem aizspriedumiem, bez bailēm, un nebēgot prom. Katras pārmaiņas ir sava veida pāreja, kas saistās ar grūtībām, pūlēm un ciešanām, bet reizē paver jaunus labā apvāršņus. Lielās pārmaiņas ietver sevī prasību, lai mēs pārvērtētu savus ekonomiskos, kultūras un sociālos modeļus, un lai tādā veidā par galveno vērtību no jauna atzītu cilvēka personu. Atsaucoties uz Rikardo jautājumu par sociālajiem tīkliem, kam mūsdienu globalizētajā pasaulē ir īpaša loma informācijas izplatīšanā, pāvests atkal norāda uz „veselīgu izšķiršanu”, ko jāveic, balstoties uz ētiskiem un garīgiem kritērijiem. Svarīgi uzdot jautājumus par to, kas ir tas labais, vienmēr paturot prātā cilvēka un sabiedrības pamatvērtības, personu ar visām tās dimensijām, īpaši ar tās transcendento dimensiju.

Nonākot pie jautājuma par transcendenci, katoļu Baznīcas vadītājs universitātes pasniedzējiem un studentiem sniedz īsu personīgu liecību. „Es apliecinu, ka esmu kristietis”, viņš saka, „un transcendencei, kurai es esmu atvērts, un uz kuru es raugos, ir vārds: Jēzus. Es esmu pārliecināts, ka Viņa Evaņģēlijs ir īstas personīgās un sabiedriskās atjaunotnes spēks. Šādi runājot, es nepiedāvāju jums ilūzijas vai filozofiskas vai ideoloģiskas teorijas, ne arī gribu nodarboties ar prozelītismu. Es jums stāstu par Personu, kas mani sastapa tad, kad biju apmēram jūsu vecumā, atvēra manus apvāršņus un izmainīja manu dzīvi. Šī Persona var piepildīt mūsu sirdi ar prieku un piešķirt mūsu dzīvei jēgu. Viņa ir mans ceļabiedrs, kas nepieviļ un nenodod. Šis ceļabiedrs ir vienmēr ar mums kopā. Viņš ļoti diskrēti un ar cieņu pavada mūs mūsu dzīves ceļā, sevišķi atbalsta mūs apjukuma un sakāves brīžos, vājuma un grēka brīžos, un palīdz mums atkal nostāties uz ceļa. Tā ir mana personīgā liecība”.

Turpinot, pāvests aicina klātesošos nebaidīties atvērties gara apvāršņiem. „Un ja saņemat ticības dāvanu (jo ticība ir dāvana)”, viņš saka, „tad nebaidieties ar atvērtu sirdi iziet pretī Kristum un padziļināt ar Viņu savas attiecības”. Francisks atgādina, ka ticība nekad neierobežo mūsu prātu, bet ļauj integrāli paskatīties uz cilvēku un īstenību, pasargājot no riska raudzīties sašaurināti uz personu kā uz „cilvēcisko materiālu”. Viņš atgādina arī to, ka ar Jēzu grūtības nekur nepazudīs, bet mēs būsim spējīgi tikt ar tām galā citādā veidā, proti, bez bailēm, un nemelojot ne sev, ne citiem. Esot ar Jēzu, mēs spēsim atrisināt problēmas ar Viņa gaismu un spēku. Jau sākot ar universitātes vidi cilvēks var kļūt par „intelektuālās žēlsirdības darbinieku”, ja vien universitāte būs par patiesas „gudrības” ieguves vietu. Runa ir par gudrību šī vārdā pilnīgā nozīmē, ar to saistot personas integrālu formāciju. Ņemot vērā sacīto, universitāte sniegs savu neaizvietojamo ieguldījumu sabiedrības attīstībā.

Noslēgumā Francisks atgādina, ka universitāte var kļūt par vietu, kur veidojas tikšanās kultūra un atšķirīgām kultūrām un reliģijām piederīgo personu pieņemšanas kultūra. Cilvēki Rietumos baidās no svešiniekiem, domājot, ka tie apdraudēs „Eiropas kristīgo kultūru”. Šajā sakarā pāvests paskaidro, ka lielākie draudi Eiropas kristīgajai kultūrai nāk no pašas Eiropas. Noslēgšanās sevī un savā kultūrā nav nekāda izeja tam, lai atgūtu cerību un panāktu sabiedrības atjaunotni. Kultūra nostiprinās tad, kad tā ir atvērta citām kultūrām, ja vien, protams, tās locekļiem ir skaidra un nobriedusi apziņa par saviem principiem un vērtībām. Francisks iedrošina profesorus un studentus darīt visu iespējamo, lai universitāte kļūtu par īsta dialoga vietu, pārvarēt vienaldzības un baiļu kārdinājumus un novērtēt tās vērtības, ko var sniegt otrs cilvēks. Viņš aicina pārdomāt, vai viņi savā domāšanā ir atvērti un solidāri, vai varbūt noslēgti. Dzīvē īstenota solidaritāte ir miera un cerības avots visai pasaulei.

J. Evertovskis / VR

17/02/2017 16:46