Teoloģes pārdomas par pāvesta vēstījumu Pasaules Sociālo komunikāciju dienai

“Vēlos aicināt visus piedāvāt mūslaiku vīriešiem un sievietēm stāstus, ko iezīmē “labās vēsts” loģika” – tas ir viens no galvenajiem pamudinājumiem, kas izskan šais dienās izdotajā pāvesta vēstījumā 51. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai. Pārdomās par dokumentu kavējas profesore Nataša Govekara, Vatikāna Komunikācijas sekretariāta Teoloģiski-pastorālās nodaļas direktore:

“Labā vēsts, kā to izprotam mēs, kristieši, nav viegls, virspusējs optimisms, bet gan Evaņģēlijs, pats Jēzus, Vārds, kurā ir dzīvība un šī dzīvība ir cilvēku gaisma, kā to lasām Jāņa Evaņģēlija prologā. Šī gaisma spīd pasaulē un šīs pasaules tumsība to neuzvarēs. Tas, kas šo gaismu ir pieņēmis, notikumus cenšas interpretēt cerības gaisotnē, katrā cilvēku vēstures drāmā raugoties tālāk par ļaunumu, lai saskatītu arī jaunos, dīgstošos asnus, kas vieš uzticību un palīdz izgaiņāt bailes, to vietā atbrīvojot vietu Dieva jauninājumiem, ko Viņš īsteno mūsu vidū. Domāju, ka tieši tai ir jābūt kristīgās komunikācijas stila atšķirībai, proti, šai kontemplatīvajai spējai, spējai pajautāt, kas dotajā situācijā notiek starp Dievu un cilvēci, spējai pamanīt, ka neesam vieni, jo mums ir Tēvs. Un šīs Tēva klātbūtnes pieredzes, šīs Dieva solidaritātes ar cilvēku Jēzū Kristū auglis ir cerība, ko Svētais Gars ielej mūsu sirdīs un kas izpaužas kā radošā darbība arī cilvēces traģiskajos notikumos. Domāju, ka mums, kristiešiem, ir jābūt pirmajiem, kas spēj atpazīt un pastāstīt šos cerības un radošās pieredzes stāstus, lai iedvesmotu tieši cerību un uzticību mūslaiku vīriešiem un sievietēm.”

Pāvests Francisks vēstījumā raksta, ka “attēli, vairāk nekā jēdzieni, vēstī par Dieva valstības skaistumu.” Tā var būt arī norāde uz kristiešu klātbūtni sociālajos tīklos, kur saturs, tieši attēli, ir tie, kuros cilvēki dalās visvairāk.

“Attiecībām starp vārdu un attēlu ir visbūtiskākā nozīme kristīgajā ticībā, jo Vārds kļuva miesa, kļuva Vaigs, kļuva attēls. Pašreizējā digitālā ēra ir tikai vēl viens iemesls, lai atcerētos to, kas ir tuvs kristīgajai vēstij, kā arī, lai pajautātu sev, kāpēc dzīvojam pasaulē, kas ir iegrimusi jutekliskos, kaislīgos attēlos, lai pajautātu, kādos attēlos izpaužas Labā vēsts, kas nav vienīgi izdaiļota realitāte, bet, kas sevī satur Lieldienu nopietnību, Dieva mīlestību, kas nomirst un augšāmceļas. Domāju, ka esam aicināti uz nemitīgu izšķirošanu starp skaistumu, kas ir vienīgi kosmētisks, un skaistumu, kas pieder pie Dieva valstības, kas ir patiesības atklāsme un mīlestības piepildījums.”

I. Šteinerte/VR