Neizvirzīsim Dievam nosacījumus, bet ļausim cerībai gūt virsroku pār bailēm

Turpinot katehēžu ciklu par kristīgo cerību, trešdienas, 25. janvāra, vispārējās audiences laikā pāvests mudināja mūs paļauties uz Dievu un ļaut cerībai uzvarēt mūsu bailes. Dievs ir pestīšanas Dievs. Mums nav Viņam jānorāda, kā rīkoties. Viņš zina labāk par mums, kas mums ir vajadzīgs. Veids, kādā Viņš dāvā savu pestīšanu un sniedz savu palīdzību, var atšķirties no tā, ko mēs gaidījām. To mums atklāj Izraēla tautas lielā varone Judīte, par kuru lasām Vecajā Derībā. Pāvests šai drosmīgajai sievietei pievērsās savā katehēzes mācībā. Viņš atklāja, ko nozīmē uzticēties Dievam.

Kad izraēliešiem uzbruka ienaidnieka karaspēks un tiem draudēja bojāeja, tika izsmeltas arī viņu cerības (Jud 7, 25-26). Francisks atzina, ka līdzīgā situācijā gadās nonākt arī mums, proti, mēs nespējam paļauties uz Dievu un Viņam uzticēties. Tas ir briesmīgs kārdinājums – atzina Svētais tēvs. Nonākot izmisumā, Izraēla tautas vadonis aicina turēties pretī ienaidniekam vēl piecas dienas un sagaidīt glābšanu no Dieva. Tādā veidā viņš grib dod mazu cerību, bet tai pat laikā pats necer un sagaida sliktāko. Tātad, Dievam tiek dotas piecas dienas. Šajā sakarā Francisks norādīja, ka nosacījumu izvirzīšana Dievam ir grēks.

Šajā situācijā parādās skaistā un gudrā sieviete Judīte, kura vēršas pie tautas ar lielu ticību, cerību un paļāvību. Viņa pārmet tautai, atgādinot, ka nav labi kārdināt Kungu, izvirzot Viņam nosacījumus. Viņa aicina paļāvīgi gaidīt glābšanu un lūgt, lai Dievs nāk palīgā. Vēršoties pie ticīgiem, pāvests mudināja klauvēt pie Dieva sirds, jo Viņš ir Tēvs. Viņš var mūs izglābt. Judīte nebaidās zaudēt savu labo slavu citu acīs. Viņa ir drosmīga un iet uz priekšu. Un Francisks piebilda, ka pēc viņa domām, sievietes ir drosmīgākas par vīriešiem. Pēc šiem vārdiem Pāvila VI zālē, Vatikānā, atskanēja skaļi aplausi.

Judīte ar pravieša spēku vēršas pie savas tautas vīriem, lai atjaunotu viņos cerību uz Dievu. Viņas skatiens sniedzas daudz tālāk par tautas vadoņu šaurajiem apvāršņiem, ko bailes sašaurina vēl vairāk. Dievs noteikti rīkosies – apgalvo Judīte. Taču izvirzīt Viņam nosacījumu nozīmē Viņu kārdināt un izvairīties no Viņa gribas. Kungs ir pestīšanas Dievs, tomēr veids, kādā Viņš to panāk, ir Viņa paša ziņā. Iemantot atpestīšanu var nozīmēt būt atbrīvotam no ienaidniekiem, lai dzīvotu, bet tas var nozīmēt arī būt nolemtam nāvei. Tā arī var būt pestīšana, jo Dieva plāni ir neizdibināmi. Kā zināms, Bībelē aprakstītais notikums beidzas ar Dieva dāvāto glābšanu.

„Dārgie brāļi un māsas”, turpināja pāvests, „nekad neizvirzīsim Dievam nosacījumus, bet ļausim cerībai gūt virsoku pār savām bailēm. Uzticēties Dievam nozīmē pieņemt Viņa pestīšanas plānus, ne uz ko nepretendējot, kā arī pieņemt to, ka Viņš varētu mums dāvāt savu pestīšanu un sniegt savu palīdzību ne tādā veidā, kādā mēs to gaidījām. Mēs lūdzam no Kunga dzīvību, veselību, mīlestību, laimi, un pareizi darām. Taču mums vajadzētu apzināties, ka Dievs var panākt dzīvību arī no nāves, ka mēs varam piedzīvot harmoniju arī slimībā, ka arī vientulībā mūsu sirdī var valdīt pilnīgs miers un tad, kad raudam varam būt laimīgi. Ne jau mēs varam norādīt Dievam, ko Viņam būtu jādara un kas mums ir vajadzīgs. Viņš to zina labāk par mums. Mums Viņam ir jāuzticas, jo Viņa ceļi un Viņa plāni atšķiras no mūsējiem.”

Francisks sacīja, ka Judīte rāda mums paļāvības, mierīgas gaidīšanas, lūgšanas un paklausības ceļu. Tas ir cerības ceļš – viņš uzsvēra. Mēs nedrīkstam nolaist rokas. Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, bet vienmēr jābūt atvērtiem Dieva gribai. Judīte daudz lūdzās, daudz runāja ar savu tautu un tad aizgāja un uzveica ienaidnieka karaspēka vadoni. Tātad, viņai bija savs plāns, ko viņa īstenoja, lai tauta iegūtu uzvaru, bet to visu viņa darīja ar dziļu ticību un paļāvību uz Dievu, būdama gatava pieņemt Viņa gribu, lai kāda tā arī būtu, un būdama pārliecināta, ka Dievs ir labs. Judīte bija drosmīga gan ticībā, gan darbos – teica pāvests. Noslēgumā viņš atzina, ka arī mēs bieži vien esam dzirdējuši patiesi gudrus vārdus no drosmīgu un pazemīgu cilvēku mutes. Tās, varbūt, ir bijušas mūsu pašu vecmammas, kuras daudz cieta, bet uzticējās Dievam, un kuras prata vajadzīgā brīdī atrast īstos vārdus. Kungs viņas ir apveltījis ar spēju dot īstos padomus un atjaunot mūsos cerību. „Tēvs, ja gribi, lai šis biķeris iet man secen. Tomēr lai notiek ne mana, bet Tava griba”, sacīja Jēzus pirms savām ciešanām (Lk 22, 42). Tā ir gudra paļāvības un cerības pilna lūgšana – piebilda Francisks.

J. Evertovskis / VR