Elki ienes mūsos apjukumu, bet cerība uz Dievu nekad nepieviļ

Cerība ir cilvēka primārā vajadzība. Svarīgi, lai tā būtu pamatota, lai mēs balstītos uz to, kas patiešām palīdzētu mums dzīvot un piešķirtu mūsu dzīvei jēgu. Tāpēc ne velti Svētie Raksti aicina sargāties no viltus cerībām un dažādiem elkiem, kuri mums tik ļoti patīk. Kas ir šie elki? Kāpēc tie nenes mums laimi? Vai ne tāpēc, ka tie ir mūsu iedomu auglis? Šim tematam pievērsās pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā, kristīgajai cerībai veltītā katehēžu cikla ietvarā. Viņš atzina, ka katram cilvēkam ir būtiski glabāt sevī nākotnes cerību, ticību dzīvei un pozitīvu domāšanu.

Pasaule mums piedāvā dažādas viltus cerības. Taču Svētie Raksti tās atmasko un parāda to bezjēdzīgumu. Pāvests atgādināja, ka ticēt nozīmē uzticēties Dievam, uz Viņu paļauties. Tomēr nereti pienāk brīdis, kad cilvēks, saskaroties ar dažādām grūtībām, piedzīvo to, cik vāja ir viņa paļāvība, un izjūt nepieciešamību pēc taustāmas drošības. ‘Jā, es uzticos Dievam, bet šobrīd situācija nav viegla un man ir vajadzīga mazliet konkrētāka drošība’, viņš var teikt. Taču tur jau sākas risks! – norādīja Francisks. Tad mums ir kārdinājums meklēt gaistošus mierinājumus. Mums liekas, ka tie piepildīs mūsu iekšējo tukšumu un ļaus tikt galā ar vientulību. Mēs meklējam „patvērumu” naudā, pasaulīgajās lietās, viltus ideoloģijās vai slēdzam derības ar šīs pasaules varenajiem. Mēs ejam pie pareģiem, zīlniekiem, kuri parasti saka vienu un to pašu: „Tavā dzīve ir kāda sieviete…, tu piedzīvosi tumsu, bet beigās viss būs labi”. Un mēs par to maksājam.

Vai tas tev sniedz drošību? – uzstājīgi jautāja pāvests. Tā ir muļķīga drošības meklēšana – viņš atzina. Tā ir elkdievība. Pareģi, zīlnieki dod viltus cerības un neko vairāk. Tā vietā, lai bez maksas uzticētos Jēzum, kurš par mums atdeva savu dzīvību, mēs izdodam lielas naudas summas un uzticamies zīlniekiem. Tas ir nožēlojami.

Svētie Raksti atklāj, ka elki, ko mums piedāvā pasaule, ir bezjēdzīgi (sal. Ps 115,4-8). Mums jāsaprot, ka te nav runa tikai par no metāla vai cita materiāla darinātiem tēliem, bet arī par tiem elkiem, ko mēs radām paši savā prātā, kad balstāmies uz ierobežotām lietām un tās absolutizējam, vai arī kad Dievu ierobežojam pašu radītās shēmās un savās idejās par to, kas ir dievišķs – skaidroja pāvests. Tā vietā, lai cerētu uz dzīvības Kungu, kurš ar savu Vārdu radīja pasauli un pavada mūs mūsu dzīvē, mēs paļaujamies uz mēmajiem dievekļiem. Elki ienes mūsu prātā un sirdī apjukumu, un tuvina mūs nāvei. Tās var būt ideoloģijas, bagātības, vara un panākumi, kā arī tādas vērtības kā skaistums un veselība, kad esam gatavi to labā visu upurēt. Šajā sakarā Francisks ar skumjām pastāstīja, ko pirms vairākiem gadiem dzirdēja no kādas ļoti skaistas sievietes. Viņa esot teikusi, ka uztaisīja abortu, jo par ļoti svarīgu uzskatīja savu figūru. „Tie ir elki, kas ved tevi pa maldu ceļu un nedara tevi laimīgu”, viņš piebilda.

Cilvēks, kura cerība un balsts ir elki, pats kļūst kā viņi, proti, viņš iekšēji iztukšojas, viņam nav ko teikt, viņš nespēj citiem palīdzēt, viņš nespēj neko mainīt, nespēj pat pasmaidīt un mīlēt. Šādam riskam ir pakļauti arī garīdznieki, ja tos pārņem pasaulīgais gars. Tāpēc ir jāpaliek pasaulē, bet ir jāsargājas no pasaulīgajām ilūzijām. Tā vietā, lai meklētu glābiņu pie elkiem, mēs esam aicināti cerēt uz Kungu. Kungs vienmēr mūs atceras. Viņš piemin mūs pat vissmagākajos mūsu dzīves brīžos – atgādināja pāvests. Elki mūs pieviļ, atņem mums brīvību, jo tie saistās ar iedomām, bet Kungs mūs nekad nepievils. Uzticoties Kungam, mēs kļūstam kā Viņš. Viņa svētība mūs pārveido. Mēs kļūstam par Viņa bērniem, kuri dalās Viņa dzīvē. Cerība, ko saliekam uz Dievu, nekad nepieviļ.

Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks kā piemēru minēja narkotikas, kas cilvēkam sola prieku, lai atņemtu brīvību. Kā atbrīvoties no dažāda veida verdzības? Pirmkārt, cilvēkam ir jāsaskata, ka viņš ir nonācis verdzībā un to jāatzīst. Otrkārt, viņam ir jāpieņem lēmums atbrīvoties no tā, kas viņu paverdzina. Viņam jāsaņem drosme un jāatmet vecais dzīves veids. Treškārt, viņš ir aicināts salikt savu cerību dzīvajā Dievā, Jēzū Kristū, kurš ir cilvēces Pestītājs.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests pievērsās kādai praktiskai lietai, kas attiecas uz viņa audiencēm. Viņš atgādināja, ka ieejas biļetes ir vienmēr par brīvu, un tas ir rakstīts uz biļetes. „Lai ierastos uz audienci gan zālē, gan laukumā, nav jāmaksā”, uzsvēra Svētais tēvs. „Ieeja ir par brīvu. Vizīte pie pāvesta, Romas bīskapa, ir bez maksas. Tomēr man ir zināms, ka uzrodas blēži, kuri pieprasa maksu par biļetēm. Ja kāds tev saka, ka, lai ietu uz tikšanos ar pāvestu, ir jāmaksā, tad zini, ka tā ir krāpšana. Esi uzmanīgs! Esi uzmanīga! Šīs vizītes ir bez maksas, jo tās ir visu mājas. Tas, kurš prasa samaksu, izdara noziegumu. Šāds vīrietis ir krāpnieks, šāda sieviete ir krāpniece. To darīt nedrīkst: vai skaidrs?”

J. Evertovskis / VR