Baznīca, kas lūdzas, atrodas uz stingriem pamatiem

Svētā Pētera un Pāvila kristīgā dzīve mums, šodienas kristiešiem, ir uzstājīgs aicinājums uz lūgšanu, ticību un liecināšanu – sacīja pāvests, uzrunājot, 29. jūnijā,  apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, uz Euharistijas svinībām Svētā Pētera bazilikā sapulcējušos ticīgos. Homīlijā viņš pievērsās šim trīskārtējam aicinājumam. Lūgšana ir tikšanās ar Dievu, kurš mūs nekad nepieviļ – uzsvēra Francisks.

Pirmkārt, Svētais tēvs atgādināja, ka pirmo kristiešu kopiena bija Baznīca, kas lūdzās. Runājot par Romas katakombām, var teikt, ka vispirms tās kalpoja nevis kā paslēptuves no vajāšanām, bet kā lūgšanu vietas. Tur ticīgie svinēja Kunga dienu, tas ir, svētdienu un no zemes dziļumiem raidīja Dievam savas lūgšanas un pielūdza Viņu. Apustuļu Pētera un Pāvila laika kristieši mums māca, ka Baznīca, kas lūdzas, ir Baznīca, kas atrodas uz stingriem pamatiem un virzās uz priekšu. Kristietis, kurš lūdzas, ir pasargāts kristietis. Viņš saņem aizsardzību un atbalstu. Šāds kristietis nav viens – sacīja pāvests.

Pirmajā lasījumā no Apustuļu darbiem tiek runāts arī par to, ka eņģelis atbrīvoja Pēteri no cietuma važām (sal. 12, 6-7). Šajā sakarā Francisks turpināja: „Vai padomājam, cik gan reizes Kungs ir izklausījis mūsu lūgšanu, atsūtīdams mums ‘eņģeli’? Šis eņģelis negaidīti ierodas, lai paglābtu mūs no smagām situācijām – lai izrautu mūs no nāves un ļaunā rokām, lai parādītu mums pazaudēto ceļu, lai no jauna iedegtu mūsos cerības liesmu, lai noglāstītu mūs, lai mierinātu mūsu satriekto sirdi, lai pamodinātu mūs no eksistenciālā miega vai vienkārši mums pateiktu ‘Tu neesi viens’”. Pāvests atgādināja, ka Dievs sūta mums daudz eņģeļu, bet mēs bieži vien baiļu, neticības vai eiforijas pārņemti, atstājam viņus aiz durvīm. Atgriežoties pie aicinājuma uz lūgšanu, Francisks atgādināja, ka neviena kristiešu kopiena nevar iet uz priekšu bez neatlaidīgas lūgšanas atbalsta. Lūgšana ir tikšanās ar Dievu, kurš mūs nekad nepieviļ – viņš sacīja. Lūgšanā kristietis apliecina savu ticību un paļāvību, bet Dievs pauž savu tuvumu, sūtot savu eņģeļus.

Otrkārt, pāvests norādīja, ka apustuļu Pētera un Pāvila un pirmo kristiešu dzīve ir mums adresēts aicinājums ticēt. Svētais tēvs atgādināja, ka Dievs nepaņem ticīgos no pasaules un nepasargā no saskaršanās ar ļauno, bet dod tiem spēku uzvarēt pasauli un ikvienu ļaunumu. Tikai tas, kurš tic, var no visas sirds teikt: „Kungs ir mans gans, man nekā netrūkst” (Ps 23, 1). Cik daudz dažādu spēku cauri vēstures līkločiem ir mēģinājuši visādi iznīcināt Baznīcu, bet tas nav noticis. Šie spēki paši ir krituši, bet Baznīca turpina pastāvēt un nes augļus. Viss paiet, tikai Dievs paliek nemainīgs – norādīja Francisks. Mainās varas, tautas, kultūras, nācijas, ideoloģijas, bet Baznīca, kura ir balstīta uz Kristu, neraugoties uz daudzām vētrām un daudziem mūsu grēkiem, paliek uzticīga ticības mantojumam un turpina savu kalpojumu. Ar ko tas izskaidrojams? Ar to, ka tā nav pāvestu, bīskapu, priesteru vai ticīgo Baznīca, bet tikai paša Kristus Baznīca. Tikai tas, kurš dzīvo vienotībā ar Kristu, ar savu dzīves svētumu aizstāv Baznīcu un palīdz tai attīstīties. Ticīgie Kristus vārdā piecēla mirušos, dziedināja slimos, mīlēja savus vajātājus. Viņi parādīja, ka nav nevienas varas, kas varētu sakaut tos, kuriem ir šis ticības spēks.

Treškārt, pāvests norādīja, ka apustuļu dzīve ir aicinājums sniegt liecību. Apustuļi dzēra no Kunga biķera un kļuva par Dieva draugiem. Kristietis, kurš neliecina, ir neauglīgs, izkaltis un tukšs. Viņš domā, ka dzīvo, bet īstenībā ir miris. Viņš līdzinās nokaltušam kokam, kas nenes augļus. Šāds „ticīgais” līdzinās izkaltušai akai, kurā nav ūdens. Baznīca uzvarēja ļaunumu, pateicoties savu bērnu drosmīgai, konkrētai un pazemīgai liecībai. Tā uzvarēja ļaunumu, pateicoties Pētera pārliecinošajai liecībai: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”. Tā uzvarēja, pateicoties paša Jēzus apsolījumam (sal. Mt 16, 13-18).

Kā jau ierasts, arī šogad jaunie arhibīskapi no visas pasaules ieradās Romā, lai apustuļu Pētera un Pāvila svētkos no Svētā tēva rokām saņemtu palliju, kas ir arhibīskapa amata zīme. Tas simbolizē avi, ko gans nes uz saviem pleciem. Tā ir vienotības starp apustuļa Pētera pēcteci, arhibīskapiem un visiem bīskapiem zīme. „Baznīca grib, lai jūs būtu lūgšanas vīri, lūgšanas skolotāji, kuri mācītu tautai, ko Kungs jums ir uzticējis, ka atbrīvošana no visām važām ir tikai Dieva darbs un lūgšanas auglis, un ka Dievs vajadzīgā brīdī sūta savu eņģeli, lai glābtu mūs no daudzām verdzībām un neskaitāmām pasaulīgajām važām”, sacīja Francisks. „Esiet arī jūs eņģeļi un žēlsirdības vēstneši vistrūcīgākajiem!” Pāvests piebilda, ka arhibīskapiem jābūt arī ticības skolotājiem, kuri mudina cilvēkus nebaidīties ne no viena Heroda, kā arī viņiem jābūt lieciniekiem. Viņiem jāliecina par Kristu ne tikai ar vārdiem, bet ar savu dzīvi. Pāvesta vadītajās Euharistijas svinībās piedalījās ar Konstantinopoles patriarha Bartolomeja I atsūtītā pareizticīgo delegācija. Palliju no Svētā tēva rokām saņēma 46 bīskapi: 18 no viņiem ir no Eiropas zemēm, 6 no Āzijas, 13 no Amerikas kontinenta, 8 no Āfrikas un 1 no Austrālijas. Viens no arhibīskapiem ir lietuvietis. Tas ir Kauņas jaunais arhibīskaps Lionginas Virbalas.

Pēc Svētās Mises sekoja lūgšana „Kunga eņģelis”, bet pirms tās, kā parasti, pāvests teica nelielu uzrunu. Šoreiz viņš vēlreiz pievērsās svēto Pētera un Pāvila svētkiem. Francisks atgādināja, ka tos svin visā universālajā Baznīcā, bet īpašs prieks valda Romā. Šeit ir ar asinīm apzīmogotās liecības pamats. Roma ir pateicīga par šiem diviem Dieva vīriem, kas atnāca no tālas zemes, lai par savas dzīvības cenu sludinātu to Kristus Evaņģēliju, kuram tie pilnībā bija nodevušies. Šo divu apustuļu godības pilnais mantojums ir Romas garīgā lepnuma iemesls un tai pašā laikā tas ir aicinājums dzīvot saskaņā ar kristīgajiem tikumiem, jo īpaši ticību un žēlsirdību –  ticību Jēzum kā Mesijam un Dieva Dēlam, kuru Pēteris atzina kā pirmais un Pāvils sludināja tautām. Pāvests piebilda arī, ka Romas Baznīca ir aicināta darīt tuvākmīlestības darbus ar universālu apvārsni.

 „Kunga eņģelis” lūgšanā vēršamies pie Marijas, kas ir Baznīcas dzīvā ikona. Pēteris Mariju pazina personīgi un sarunā ar viņu, jo īpaši dienās pirms Vasarsvētkiem, varēja dziļāk iepazīt Kristus noslēpumu. Pāvils, sludinot „laiku piepildījumu”, neaizmirsa pieminēt sievieti, no kuras piedzima Dieva Dēls. Romieši gadsimtiem ilgi godina Dievmāti kā Salus Populi Romani, kā tautas glābēju. Pāvests teica, ka Marija, Pēteris un Pāvils ir mūsu ceļojuma biedri. Viņi mūs vada ticības un svētuma ceļā.

Francisks atgādināja, ka šorīt, Euharistijas svinībās, viņš ir pasvētījis jauno arhibīskapu-metropolītu pallijus. Viņš novēlēja, lai pallijs ne tikai stiprina vienotības saites ar Pētera pēcteci, bet ir arī stimuls aizvien dāsnākai kalpošanai cilvēkiem, kas viņiem uzticēti. Pāvests izteica prieku arī par Konstantinopoles Ekumeniskā patriarhāta delegācijas klātbūtni svētkos. Šī klātbūtne ir zīme, kas norāda uz brālīgajām saiknēm starp Katolisko un Pareizticīgo Baznīcām.

Svētais tēvs teica, ka šīsdienas lūgšana īpaši adresēta ir Romas pilsētai, tās garīgajai un materiālajai labklājībai. Francisks lūdzās, lai Dievs savā žēlsirdībā atbalsta visus Romas iedzīvotājus, lai tie pilnībā dzīvo saskaņā ar ticību, par kuru tik dedzīgi liecināja Pēteris un Pāvils.

Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests sveica visas Romas draudzes un svētceļniekus, kas ieradušies Mūžīgajā pilsētā. Romas bīskaps pateicās māksliniekiem, kas izveidojuši ziedu paklāju un tiem, kas vakarā rūpēsies par pirotehnikas parādi, no kuras gūtie ienākumi tiks nodoti karitatīvajām vajadzībām Svētajā Zemē un Tuvajos Austrumos.

I. Šteinerte, J. Evertovskis / VR