2014-12-16 15:41:11

Kungs, ņem manus grēkus un es būšu atpestīts!


„Dievs izglābj grēkus nožēlojušu sirdi, bet tie, kas uz Viņu nepaļaujas, sagādā sev sodu,” teica pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Francisks uzsvēra ka Dieva acīs cilvēku izglābj pazemība, savukārt augstprātīgais paliek zaudētājs. Atslēga slēpjas sirdī. Pazemīga cilvēka sirds ir atvērta, viņš prot nožēlot grēkus, grib laboties un paļaujas uz Dievu. Taču augstprātīgā sirds ir pavērsta uz citu pusi: tā ir iedomīga, aizvērta, nepazīst kaunu un neizlaiž cauri Dieva balsi. Izmantojot lasījumus no pravieša Sofonija grāmatas un no Evaņģēlija, pāvests risināja paralēlas pārdomas par abiem tekstiem. Tie vēstī par „tiesu”, no kuras ir atkarīga pestīšana un pazušana.

Pāvests norādīja, ka vienīgais ceļš, lai nepazustu, ir pazemība. Sofonija grāmatā aprakstītā situācija rāda dumpīgu pilsētu, kurā tomēr atrodas grupa cilvēku, kuri nožēlo savus grēkus. Francisks teica, ka tā ir Dieva tauta, kurai piemīt trīs īpašības: pazemība, nabadzība, paļāvību uz Kungu”. Taču pilsētā ir arī tie, kas nevēlējās laboties un neuzticējās Dievam. Viņus skars sods:

„Viņi nevar saņemt pestīšanu. Tie ir aizvērti pestīšanai. „Es atstāšu tavā vidū pazemīgus un trūcīgus ļaudis. Un tie paļausies uz Kunga vārdu”. Un tā tas notiek līdz pat mūsdienām. Kad redzam svēto Dieva tautu, kas ir pazemīga, kam ir sava ticības, paļāvības uz Kungu bagātība, kas tic Kungam, tad zinām, ka tie ir atpestītie ļaudis. Tāds ir Baznīcas ceļš, vai ne? Tai ir jāiet pa šo un nevis citu ceļu, kurā Dieva balss netiek uzklausīta, nenotiek labošanās un kurā nav paļāvības uz Kungu”.

Pāvests uzsvēra, ka grēki ir jānožēlo no visas sirds, nevis liekulīgi. Evaņģēlija apraksts rāda atšķirību starp diviem dēliem, kurus tēvs sūta strādāt savā vīna dārzā. Pirmais atsakās, taču vēlāk to nožēlo un iet, otrais saka tēvam „jā”, taču patiesībā viņu krāpj. Jēzus šo stāstu stāsta tautas vecākajiem, skaidri apgalvodams, ka tie ir viņi, kuri nav vēlējušies uzklausīt Dieva balsi caur Jāni, un tāpēc Debesu valstībā par tiem augstāki būs muitnieki un netikles, kas Jānim ir ticējuši. Pāvests atzīmēja, ka šis pēdējais apgalvojums izraisīja skandālu – tādu, kas līdzinās daudzu kristiešu skandālam, kuri jūtas „šķīsti” tikai tāpēc, ka apmeklē Svēto Misi un pieņem Komūniju. Taču Dievs saka, ka viņiem ir vajadzīgs vēl kas:

„Ja tava sirds nav grēkus nožēlojusi sirds, ja tu neuzklausi Kungu, nepieņem labošanu un neuzticies Viņam, tava sirds tā arī paliek grēkus nenožēlojusi sirds. Bet šie liekuļi, kuri kā skandālu uztver Jēzus teikto par muitniekiem un netiklēm, vēlāk slepeni tos apmeklēja, lai apmierinātu savas kaislības, vai veiktu darījumus. Viņi to darīja slepeni un jutās „šķīsti”! Un Kungs tādus negrib!”

Kungam var uzticēt pat savus grēkus. Pāvests teica, ka tas dod cerību. Tāpēc ir jāsaņemas drosme, lai bez pārpalikuma atvērtu sirdi Dievam, uzticot Viņam savu grēku „sarakstu”. Lai to labāk paskaidrotu, Francisks atcerējās stāstu par svēto, kurš domāja, ka viņš visu ar dāsnu devību ir atdevis Kungam:

„Viņš klausījās Kungu, vienmēr rīkojās saskaņā ar Viņa gribu, taču Kungs viņam teica: „Tu man vēl neesi devis vienu lietu”. Un viņš, nabadziņš, kurš bija tik labs, jautāja: „Bet, Kungs, ko es tev neesmu devis? Es tevu atdevu savu dzīvi, darbu nabadzīgo labā, katehēzes darbu, darbu šeit, un darbu tur…” „Bet kaut ko tu man vēl neesi iedevis,” teica Kungs. „Ko tad, Kungs?” – „Tavus grēkus!” Kad nespēsim Kungam teikt: „Kungs, šie ir mani grēki, tie nav tā, vai tā cilvēka grēki, bet manējie. Tie ir manējie, ņem tos un es būšu atpestīts” – ja nespēsim to izdarīt, tad nebūsim tās skaistās tautas – pazemīgās un nabadzīgās tautas daļa, kas paļaujas uz Kunga Vārdu. Lai Kungs dod mums žēlastību piederēt šai tautai!”

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.