Bez ticības baznīcas pārvērtīsies par muzejiem

Uzturēt dzīvu ticības liesmu, rūpēties par semināristu formāciju, attīstīt sadarbību starp priesteriem un lajiem, veicināt vienotību ne vien dažādām konfesijām piederīgo ticīgo, bet visu cilvēku starpā, kopīgi paust skaidru nostāju attiecībā uz dažādām sabiedrības problēmām – uz to pāvests aicina Šveices bīskapus, kuri ieradās Vatikānā vizītē „ad Limina Apostolorum”. Viņiem veltītajā uzrunā, kas tika nodota rakstiskā veidā, Francisks atgādina, ka uzturēt dzīvu ticību ir liela un reizē skaista atbildība. Viņš atzīst, ka Šveice ir zeme, kur mierīgi sadzīvo cits citam līdzās dažādām kultūrām un konfesijām piederīgie cilvēki. Tā ir ļoti svarīgu starptautisku miera, darba, zinātņu un ekumenisma institūciju sēdeklis. Pat ja daudzi šīs zemes iedzīvotāji turas, diemžēl, pa gabalu no Baznīcas, tomēr lielākā daļa pozitīvi vērtē katoļu un protestantu ieguldījumu sociālajā jomā. Viņi ar savu žēlsirdības darbību nabagu un atstumto vidū atspoguļo paša Debesu Tēva maigumu. Svētais tēvs arī atgādina, ka Šveice ir zeme ar ilggadēju kristīgo tradīciju.

„Bez dzīvas ticības augšāmceltajam Kristum”, uzsver pāvests, „skaistās baznīcas un klosteri maz pamazām pārvērtīsies par muzejiem”. „Visi cēlie darbi un nodibinājumi zaudētu jēgu, atstājot tikai tušas vietas un pamestus ļaudis. Jums ir uzticēta misija ganīt savu ganāmpulku, atkarībā no apstākļiem, ejot tam pa priekšu, pa vidu vai aizmugurē. Dieva tauta nevar pastāvēt bez saviem ganiem – bīskapiem un priesteriem”. Francisks piebilst, ka Kungs ir atstājis savai Baznīcai apustuliskās pēctecības dāvanu, lai tādējādi tiktu gādāts par ticības vienotību un tās pilnīgu tālāknodošanu. Tā ir vērtīga dāvana līdz ar koleģialitāti. Bīskapiem jāprot to novērtēt. Viņiem jādara visu iespējamo, lai jaunās paaudzes vieglāk atrastu pamatojumu kristīgajai ticībai un cerībai.

Šveices Baznīcas ganiem adresētajā uzrunā pāvests aicina rūpēties par semināristu formāciju, jo ar to ir saistīta Baznīcas nākotne. Baznīcai ir vajadzīgi priesteri, kuri ļauj, lai Kristus viņus satiek, un, kļūdami Viņam līdzīgi, ved cilvēkus pa Dieva ceļiem. Tāpēc semināristiem jāiemācās dzīvot Kunga klātbūtnē, pieņemot Viņa Vārdu un Euharistisko barību, un liecinot par to, cik liela pestīšanu nesošā vērtība ir Izlīgšanas sakramentam. Semināristi ir aicināti izkopt arī brālīgo dzīvi, lai tādējādi izvairītos no noslēgšanās sevī vai virtuālajā pasaulē un cits citu atbalstītu. Brālīgā dzīve ir „pretinde” vientulībai, kas reizēm var būt ļoti smaga. Svētais tēvs aicina bīskapus būt nomodā arī pār saviem priesteriem un veltīt viņiem laiku.

Runājot par tik ļoti nepieciešamās sadarbības starp priesteriem un lajiem veicināšanu, pāvests mudina bīskapus novērtēt un atbalstīt laju kalpošanu Baznīcā. Bez tam, bīskapam jānāk pretī arī tiem, kuri pieder citai kultūrai vai reliģijai. Ja mēs ticēsim Svētā Gara brīvajai un plašajai darbībai, tad labāk cits citu sapratīsim un labāk sastrādāsimies, tādējādi pilnīgāk kalpojot sabiedrībai un mieram – viņš raksta. Šajā kontekstā Francisks atgādina, ka ekumenisms ir ieguldījums ne tikai Baznīcas vienotībā, bet visas cilvēku saimes vienotībā (sal. Evangelii gaudium, 245). Noslēgumā Francisks atgādina, ka Kristus aicina sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem. Jāsludina Labā vēsts, nevis jāpakļaujas cilvēku fantāzijām. Nereti mēs nopūlamies, sniedzot atbildes, bet nepamanām, ka mūsu klausītāji negaida atbildes. Jāsludina, jāiet uz priekšu, jāuzstāda jautājumi ar mūžam dzīvo reālismu: „Šo Jēzu, Dievs Viņu piecēla no miroņiem; mēs visi esam tā liecinieki” (Apd 2, 32) – mudina pāvests Francisks.

J. Evertovskis / VR