Mīlestība, nevis pieķeršanās likumam, atver durvis cerībai

„Mīlestība, nevis pieķeršanās likumam, atver durvis cerībai,” tāda bija galvenā doma pāvesta Franciska vadītās Svētās Mises homīlijā piektdienas rītā. Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus prasa mācekļiem, vai sabatā drīkst dziedināt, vai nē. Taču mācekļi neatbild. Tad Jēzus ņem pie rokas kādu slimnieku un viņu izdziedina. Farizeji, nostādīti patiesības priekšā, klusēja, taču vēlāk Viņu aprunāja un centās darīt tā, lai Viņš pakristu. Jēzus pārmet šiem cilvēkiem, kas bija tik pieķērušies likumam, ka aizmirsa taisnību un liedza palīdzību pat saviem vecākiem, aizbildinoties, ka visu ir uzdāvinājuši templim. Bet kas ir vissvarīgākais – jautāja pāvests – ceturtais bauslis, vai templis?

„Šis ceļš – dzīvot pieķēdētiem likumam, tos attālināja no mīlestības un patiesības. Viņi rūpējās par likumu un atstāja novārtā taisnību. Tie rūpējās par likumu un atstāja novārtā mīlestību. Viņi bija paraugi. Bija paraugi… Un Jēzus šiem cilvēkiem atrod tikai vienu vārdu – liekuļi. Visā pasaulē tie meklē prozelītus. Un pēc tam? Tie aizver durvis. Aizvērtības cilvēki, cilvēki, kas ir tik pieķērušies likumam, likuma burtam, kuri vienmēr aizvēra durvis cerībai, mīlestībai, pestīšanai… Cilvēki, kas prata tikai aizvērt.”

Pāvests teica, ka ceļš, kā būt uzticīgiem likumam, neatstājot novārtā taisnību un mīlestību, ir pretējs ceļš: no mīlestības uz integritāti, no mīlestības uz izšķirošanu, no mīlestības uz likumu:

„Tas ir ceļš, ko mums māca Jēzus, un kas ir pilnīgi pretējs likuma zinātāju ceļam. Šis ceļš no mīlestības uz taisnību, ved pie Dieva. Savukārt, otrs ceļš, kur esam pieķērušies tikai likumam, likuma burtam, ved uz aizvērtību, uz egoismu. Ceļš, kas no mīlestības iet uz zināšanu un uz izšķirošanu, uz pilnīgu piepildījumu, ved uz svētumu, uz pestīšanu, uz tikšanos ar Jēzu. Otrs ceļš, savukārt, ved uz lepnību justies taisnīgiem, „ārēji svētiem”. „Bet jums patīk, ka pārējie jūs redz kā lūgšanas cilvēkus, kā gavēšanas cilvēkus” – lai redz, vai ne? Un tāpēc Jēzus saka ļaudīm: „Dariet to, ko viņi liek, bet nevis to, ko dara viņi paši!”

Pāvests uzsvēra, ka Jēzus ar nelieliem žestiem norāda uz mīlestības ceļu. Jēzus mūs ņem pie rokas un dziedina:

„Jēzus tuvojas. Tuvība ir pierādījums, ka mēs ejam pa īsto ceļu. Jo šis ir tieši tas ceļš, ko Dievs izvēlējās, lai mūs atpestītu. Tā ir tuvība. Viņš mums pietuvojās un kļuva cilvēks. Miesa. Dieva miesa ir zīme. Dieva miesa ir patiesās taisnības zīme. Dievs kļuva cilvēks, Viņš kļuva kā viens no mums, un arī mums ir jābūt tādiem, kā visiem, kā nabadzīgajiem, kā tiem, kam ir vajadzīga mūsu palīdzība”.

Pāvests apgalvoja, ka Jēzus miesa ir tilts, kas mūs tuvina Dievam. Tā nav likuma burts, nē. Kristus miesā likums gūst pilnīgu piepildījumu, un tā ir miesa, kas prot ciest, kas par mums ir atdevusi savu dzīvību. Homīlijas noslēgumā pāvests novēlēja, lai šie piemēri, šis Jēzus tuvības piemērs – no mīlestības uz likuma pilnību, palīdz mums nekad neiekrist liekulībā. Nekad! „Kristietis liekulis ir ļoti neglīts, ļoti neglīts,” atkārtoja pāvests un lūdza Kungu, lai Viņš mūs no tā paglābj.

I. Šteinerte/VR