Ungārija: samazinās eitanāzijas atbalstītāju skaits

Saskaņā ar aģentūras Median apkopotajiem statistikas datiem, pēdējo 10 gadu laikā Ungārijā ir samazinājies eitanāzijas atbalstītāju skaits. Pasīvo eitanāziju šodien atbalsta 55 % ungāru, bet aktīvo – 30 % šīs valsts iedzīvotāju. Tā kā valsts vēlēšanu komisija šī gada jūlijā pavēra ceļu kādai iniciatīvai, lai Ungārijā panāktu aktīvās eitanāzijas legalizāciju, tad šobrīd notiek parakstu vākšana. Visi, kuriem tiek piedāvāts parakstīties, tiek aicināti atbildēt uz jautājumu: Vai jūs gribat, lai nedziedināmi slimajiem pieaugušajiem cilvēkiem ar medicīniskajiem līdzekļiem palīdzētu aiziet no šīs dzīves? Ja tiks savākti 50 tk. parakstu, tad parlaments būs spiests atklāt debates šajā jautājumā.

Pasīvā eitanāzija Ungārijā tika legalizēta 1997. gadā. Šī gada jūlijā veiktās aptaujas dati rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā pasīvās eitanāzijas atbalstītāju skaits ir samazinājies par 7 %. Aktīvās eitanāzijas atbalstītāju skaits ir nokrities no 40 uz 30 %. Pret abām eitanāzijas formām iestājas pārsvarā vecāka gada gājuma cilvēki un kristieši. Turpretī lielākā eitanāzijas atbalstītāju daļa ir cilvēki vecumā no 30 līdz 39 gadiem ar augstāko izglītību.

Katoļu Baznīcas viedokli par eitanāziju varam atrast vismaz trijos dokumentos: Ticības Mācības kongregācijas 1980. gadā izdotajā deklarācijā Jura et bona, 1992. gadā iznākušajā Katoliskās Baznīcas katehismā un 1995. gadā publicētajā Jāņa Pāvila II enciklikā Evangelium vitae. Pēdējā dokumentā eitanāzija tiek definēta kā darbība vai bezdarbība, ar kuru apzināti tiek izraisīta nāve, lai novērstu cilvēka ciešanas.

Kas attiecas uz aktīvo eitanāziju, par to var runāt tad, ja tīša otra cilvēka nogalināšana tiek panākta ar nāvējošu zāļu devu. Savukārt par pasīvo eitanāziju runājam tad, ja slimniekam tiek pārtraukta tā vai cita terapija, piemēram, viņš tiek atslēgts no mākslīgās elpināšanas, barošanas vai dzirdināšanas. Citiem vārdiem, pasīvā eitanāzija tiek panākta tad, kad cilvēkam tiek atņemti dzīvību uzturošie līdzekļi vai viņš netiek ar tiem apgādāts ar mērķi paātrināt nāvi, lai novērstu viņa ciešanas. Jāpiebilst, ka ar eitanāziju saistītā morālā problēma, neizvairāmi skar arī virkni citu ne mazāk sarežģītu ētisku jautājumu, piemēram – par dažu sāpju mazināšanas terapiju izmantošanu vai par slimnieku, kuri atrodas dzīves pēdējā stadijā, nepamatotas ārstēšanas pārtraukšanu. Jāatgādina, ka eitanāzija kā tāda nekad nav pieļaujama, jo tā ir cilvēka nogalināšana.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta