Svētā Hildegarde no Bingenas – jaunā Baznīcas doktore

Svētdien, 7. oktobrī, Euharistijas svinību laikā Svētā Pētera laukumā, atklājot Bīskapu Sinodi par jauno evaņģelizāciju, Benedikts XVI pasludinās par Baznīcas doktoriem sv. Hildegardi no Bingenas un sv. Jāni no Avilas. Baznīcas doktora tituls tiek piešķirts svētajiem, kuri ir izcēlušies ar spožām teoloģiskām zināšanām un doktrinālo nemaldību. Līdz šim šādu titulu ir saņēmuši 33 svētie. Pirmie par Baznīcas doktoriem tika pasludināti 4. un 6. gadsimta svētie – pāvests Gregors I, sv. Ambrozijs, sv. Augustīns un sv. Hieronīms. Tas notika 1298. gadā. Savukārt, līdz šim pēdējā šī titula ieguvēja ir 1873. gadā dzimusī franču tautības karmelītu māsa sv. Terēze no Bērna Jēzus. Plašās svinības par godu „Mīlestības doktorei”, kā Terēze tiek dēvēta, notika 1997. gada 19. oktobrī. Visā Baznīcas vēsturē viņa bija trešā sieviete, pēc spānietes, sv. Terēzes no Avilas, un itālietes, sv. Katrīnas no Sjēnas, kura tika pasludināta par Baznīcas doktori. Šī gada 7. oktobrī viņu pulkā ierindosies ceturtā sieviete, vācu tautības svētā, Hildegarde no Bingenas. Par viņu Benedikts XVI runāja 2010. gada septembrī divās katehēzes mācībās. Pāvests toreiz uzsvēra, ka sv. Hildegare palīdz izprast sievietes lomu Baznīcā, kā arī māca mūs izšķirt laika zīmes.

Hildegarde bija benediktīniešu abate, klosteru dibinātāja, Evaņģēlija dedzīga sludinātāja, laicīgās varas un Baznīcas vadītāju padomdevēja, eksperte medicīnā, mūziķe un gleznotāja. Izcēlās ar iekšējo gudrību un dzīves svētumu. Viņa ir dzimusi Vācijā dižciltīgā daudzbērnu ģimenē. Dzīvoja no 1098. līdz 1179. gadam. Nākot pasaulē, vecāki meiteni pilnīgi novēlēja Dievam. 1136. gadā Hildegarde kļuva par benediktīniešu klostera priekšnieci. Vēlāk pati nodibināja kopienu Bingenā, kur pavadīja atlikušo savas dzīves daļu. Viņa bija inteliģenta, izglītota sieviete, ar dziļu garīgo dzīvi un teicamām organizatoriskām spējām. Savā katehēzē Benedikts XVI norādīja, ka katra reliģiskā kopiena varētu mācīties no svētās to, kādām būtu jābūt priekšnieka un padoto attiecībām. Viņa savu valdīšanas kalpojumu veica ar lielu gudrību un pazemību. Savās padotajās izraisīja veselīgu sāncensību laba darīšanā. Māte un klostermāsas cita citu cienīja un viena otrai nesavtīgi kalpoja.

Hilegarde bija arī mistiķe, kura padevīgi pakļāvās Baznīcas autoritātei, lai izšķirtu, vai vīzijas patiešām nāk no Dieva vai ir tikai ilūziju auglis. Viņas vīziju autentiskumu sākumā apstiprināja sv. Bernards no Klervo un pēc tam arī pāvests Eugēnijs III. Pēdējais deva mistiķei atļauju pierakstīt savas vīzijas un runāt par tām publiski. Viņas vīzijas ir ļoti bagātas teoloģiskā satura ziņā. Ietērptas pārsvarā dzejiskā un simbolu valodā, runā par galvenajiem pestīšanas vēstures notikumiem. Pazīstamākais Hildegardes darbs ir „Scivias” (Pazīsti ceļus). Tajā 35 vīziju aprakstā ietverti pestīšanas notikumi, sākot ar pasaules radīšanu līdz pat laiku beigām. Ar sievietei raksturīgo uztveres spēju un precizitātes piegājienu, autore, sava darba centrālajā daļā aplūko tematu par Dieva mistiskajām laulībām ar cilvēci, kas tika īstenotas caur Iemiesošanos.

Citos darbos šī 12. gadsimta svētā liek uzsvaru uz ciešo saikni starp Dievu un cilvēku, un atgādina, ka visa radītā pasaule, kurā cilvēks ieņem centrālo vietu, saņem dzīvību no Vissvētākās Trīsvienības. Savas dzīves laikā cilvēks ir spiests cīnīties. Viņam jātiek galā ar netikumu izaicinājumiem. Hildegarde mudina lasītājus turēties tālu no ļaunā, lai pagodinātu Dievu un šīs dzīves noslēgumā iemantotu gaismas un prieka valstību. Benedikts XVI, runājot par Hildegardi, norādīja uz viņas mācības kristocentrisko raksturu un apliecināja, ka viņa ir lieliska Svēto Rakstu un Baznīcas tēvu darbu pazinēja. Dzīves pēdējos gados daudz ceļoja, lai sludinātu ļaudīm Evaņģēliju. Reliģiskās kopienas un priesterus mudināja dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu.

Hildegardes paklausība Baznīcai bija zīme Svētā Gara darbībai, kurš ir ikvienas autentiskas harizmas avots. Ar pārdabiskām dāvanām apveltītā persona nekad nelielās un tukši neizrādās, bet apliecina pilnīgu paklausību Baznīcas vadībai – runājot par šo svēto, sacīja pāvests. Ikviena Svētā Gara dāvana ir paredzēta Baznīcas veidošanai. Savukārt, Baznīca, ar savu ganu starpniecību, atzīst šīs dāvanas autentiskumu. Nākamās Baznīcas doktores mācība un dzīves piemērs ir aktuāls joprojām. Hildegarde prata drosmīgi izšķirt laika zīmes, un mīlēja Kristu un Baznīcu, neraugoties uz tās locekļu grēku radītajiem ievainojumiem. Viņa izmantoja savas harizmas, lai veicinātu Baznīcas atjaunotni un palīdzētu citiem augt ticībā. Svētā māca, ka patiesa atjaunotne panākama galvenokārt ar gandarīšanu un sirds atgriešanos.

J. Evertovskis / VR, Ekai