"Pasaule ar vai bez Dieva" - pārdomas pēc kristiešu un neticīgo tikšanās Zviedrijā
Septembra vidū Zviedrijā notika divpadsmitā Cortile dei Gentili tikšanās starp
ticīgajiem un neticīgajiem par tēmu „Pasaule ar vai bez Dieva”. Tā divu dienu garumā
pulcēja kopā Zviedrijas zinātnes un kultūras ekspertus, reliģisko konfesiju pārstāvjus
un pārliecinātus ateistus. Zviedrija ir valsts, kuru bieži dēvē par post-kristīgu
valsti, kur saskaņā ar statistiku sekularizācija ir izpletusies sabiedrībā, un Dievs
ir piespiests atkāpties. Kur valda „cilvēku tiesības”, nevis „Dieva tiesības”. Vieta,
kur izvēle – vai un kad dzemdēt bērnu ir daļa no tiesībām, tāpat kā tiesības uz bērnu
„bez defektiem”, kuru var iznīcināt grūtniecības laikā, ja tas tā nav. Tā ir valsts,
kurā izglītības ministrs aizliedz priesteriem teikt: „Lai Dievs jūs svētī” mācību
gada beigās. Kur visi politiķi (izņemot vienu) parlamentā nobalsoja pret sirdsapziņas
brīvību sociālajiem darbiniekiem. Valsts, kur veic tos pašus sakramentu rituālus,
ar vienīgo izņēmumu, ka tajos nav ne vēsts no Dieva esības. Tā ir valsts, kur nav
iespējams kļūt par universitātes rektoru, jo curriculum vitae esi ierakstījis, ka
esi ticīgais.
Saskaņā ar statistiku zviedriem Dievs nav svarīgs. Bet tomēr
Viņš ir svarīgs. Zviedrija nav vienaldzīga pret Dievu. To zina tie, kas dzīvo tur
kā ticīgie un sastopas ar izbrīnu, ziņkārību un arī neuzticību, kad par to paziņo.
Un to zina tie, kas Stokholmā piedalījās minētājā sanāksmē. Tās dalībnieki ar patiesu
dedzību runāja par ticības un reliģijas lomu sabiedrībā.
Vislielākais ieguvums
no Cortile dei Gentili ir pacelta atklātā diskusijā tēma, kuras apspriešana
publiski Zviedrijā tiek uzskatīta par politiski un kulturāli nekorektu. Turklāt,
divu dienu tikšanās (6 stundas) tika pārraidīta valsts televīzijā divas reizes. Acīmredzami
tā bija iespēja no visu puses personīgā veidā pieskarties jautājumiem, kas saistīti
ar šo tēmu, vairāk liekot uzsvaru uz ticību, nekā uz neticēšanu. Zāles bija pilnas
cilvēku, kas stundām ilgi klusumā klausījās, beigās žēlojoties tikai par laika trūkumu.
Viens no pārrunātajiem jautājumiem, kam visi piekrita, ka laiciskais (ateistiskais)
fundamentālisms nav mazāk bīstams par reliģisko fundamentālismu.
Ir liela
atšķirība starp sabiedrību, kurā ir jūtama Dieva klātbūtne, un sabiedrību bez Dieva.
Sabiedrība bez Dieva vēlas centrā likt cilvēku, kas dzīves notikumu priekšā izmisoši
mēģina paturēt kontroli. Turpretī sabiedrība, kurā ir vieta Dieva klātbūtnei, ne tikai
kā tālai domai, bet kā dzīves dalībniekam, iluzorās cilvēka kontroles vietā liek uzticību.
Uzticešanās Dievam, kuru neesmu radījis es, bet gan kurš ir radījis mani. Tā ir daļa
no laba plāna, arī tad, kad mīlestības vārda prasa ciešanas un upuri.
Esam
cilvēka seno grūtību priekšā – atzīt Dieva nepieciešamību, ka esam atkarīgi un arī
parādnieki. Cilvēkam gribas teikt: „Es vēlos būt Dievs. Es nekad nemetīšos ceļos”.
Cik daudz gudrības ir vienkāršajā frāzē – „Lai varētu stāvēt kājās, nepieciešams nomesties
ceļos”. Kad dzīve šūpojas, kad ģimene vai sabiedrība šūpojas, ir vērts ieklausīties
svēto vienkāršā atbildē: “Metieties ceļos, citādi nokritīsiet. Atstājiet vietu Dievam”.
Ja mēs noliedzam Dieva klātbūtni, tad Viņš nav pazaudējis interesi par pasauli. Mums
patstāvīgi nepieciešams atcerēties par cilvēka patieso dimensiju.