2012-10-01 13:13:27

"Pasaule ar vai bez Dieva" - pārdomas pēc kristiešu un neticīgo tikšanās Zviedrijā


Septembra vidū Zviedrijā notika divpadsmitā Cortile dei Gentili tikšanās starp ticīgajiem un neticīgajiem par tēmu „Pasaule ar vai bez Dieva”. Tā divu dienu garumā pulcēja kopā Zviedrijas zinātnes un kultūras ekspertus, reliģisko konfesiju pārstāvjus un pārliecinātus ateistus. Zviedrija ir valsts, kuru bieži dēvē par post-kristīgu valsti, kur saskaņā ar statistiku sekularizācija ir izpletusies sabiedrībā, un Dievs ir piespiests atkāpties. Kur valda „cilvēku tiesības”, nevis „Dieva tiesības”. Vieta, kur izvēle – vai un kad dzemdēt bērnu ir daļa no tiesībām, tāpat kā tiesības uz bērnu „bez defektiem”, kuru var iznīcināt grūtniecības laikā, ja tas tā nav. Tā ir valsts, kurā izglītības ministrs aizliedz priesteriem teikt: „Lai Dievs jūs svētī” mācību gada beigās. Kur visi politiķi (izņemot vienu) parlamentā nobalsoja pret sirdsapziņas brīvību sociālajiem darbiniekiem. Valsts, kur veic tos pašus sakramentu rituālus, ar vienīgo izņēmumu, ka tajos nav ne vēsts no Dieva esības. Tā ir valsts, kur nav iespējams kļūt par universitātes rektoru, jo curriculum vitae esi ierakstījis, ka esi ticīgais.

Saskaņā ar statistiku zviedriem Dievs nav svarīgs. Bet tomēr Viņš ir svarīgs. Zviedrija nav vienaldzīga pret Dievu. To zina tie, kas dzīvo tur kā ticīgie un sastopas ar izbrīnu, ziņkārību un arī neuzticību, kad par to paziņo. Un to zina tie, kas Stokholmā piedalījās minētājā sanāksmē. Tās dalībnieki ar patiesu dedzību runāja par ticības un reliģijas lomu sabiedrībā.

Vislielākais ieguvums no Cortile dei Gentili ir pacelta atklātā diskusijā tēma, kuras apspriešana publiski Zviedrijā tiek uzskatīta par politiski un kulturāli nekorektu. Turklāt, divu dienu tikšanās (6 stundas) tika pārraidīta valsts televīzijā divas reizes. Acīmredzami tā bija iespēja no visu puses personīgā veidā pieskarties jautājumiem, kas saistīti ar šo tēmu, vairāk liekot uzsvaru uz ticību, nekā uz neticēšanu. Zāles bija pilnas cilvēku, kas stundām ilgi klusumā klausījās, beigās žēlojoties tikai par laika trūkumu. Viens no pārrunātajiem jautājumiem, kam visi piekrita, ka laiciskais (ateistiskais) fundamentālisms nav mazāk bīstams par reliģisko fundamentālismu.

Ir liela atšķirība starp sabiedrību, kurā ir jūtama Dieva klātbūtne, un sabiedrību bez Dieva. Sabiedrība bez Dieva vēlas centrā likt cilvēku, kas dzīves notikumu priekšā izmisoši mēģina paturēt kontroli. Turpretī sabiedrība, kurā ir vieta Dieva klātbūtnei, ne tikai kā tālai domai, bet kā dzīves dalībniekam, iluzorās cilvēka kontroles vietā liek uzticību. Uzticešanās Dievam, kuru neesmu radījis es, bet gan kurš ir radījis mani. Tā ir daļa no laba plāna, arī tad, kad mīlestības vārda prasa ciešanas un upuri.

Esam cilvēka seno grūtību priekšā – atzīt Dieva nepieciešamību, ka esam atkarīgi un arī parādnieki. Cilvēkam gribas teikt: „Es vēlos būt Dievs. Es nekad nemetīšos ceļos”. Cik daudz gudrības ir vienkāršajā frāzē – „Lai varētu stāvēt kājās, nepieciešams nomesties ceļos”. Kad dzīve šūpojas, kad ģimene vai sabiedrība šūpojas, ir vērts ieklausīties svēto vienkāršā atbildē: “Metieties ceļos, citādi nokritīsiet. Atstājiet vietu Dievam”. Ja mēs noliedzam Dieva klātbūtni, tad Viņš nav pazaudējis interesi par pasauli. Mums patstāvīgi nepieciešams atcerēties par cilvēka patieso dimensiju.

Karlota Smeds








All the contents on this site are copyrighted ©.