Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:
Vatikāna Radio

Sākumlapa / Kultūra un sabiedrība

Polijā atrasta liecība par bīsk. Boļeslavu Sloskānu


Lasot neparasti interesantu, vēsturiskā ziņā vērtīgu un arī ļoti biezu (vairāk kā 800 lappuses) Matildas Sapiehas atmiņu grāmatu „Mūsu Siedliska”, uzdūros latviešiem nozīmīgam aprakstam. Autore iekļāva savā darbā vīra Pavela 1933. gadā pierakstītos iespaidus par tikšanos ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu.

Matilda Sapieha (dzim. 1873. gada 4. novembrī, mir. 1968. gada 29. decembrī) bija Ludvika Vindiša-Gretca (Ludwik Windisch-Graetz) un Valērijas no Desefiemas (Desseffy) meita un feldmaršala Alfrēda Vindiša-Gretca mazmeita. Viņas tēvs bija Austrijas armijas Galīcijas poļu tautības karaspēka komandieris. Tādēļ Matilde no deviņu gadu vecuma nedzīvoja dzimtajā īpašumā Saros-Patakā (Sáros-Patak netālu no Tokajas - šodien Ungārijā), bet Krakovā un Ļvovā. 20 gadu vecumā 1893. gada 14. martā Ļvovā viņa salaulājās ar kņazu Pavelu Sapiehu no Kodeņas.

Kopā ar vīru viņa izaudzināja piecus bērnus. Viena no meitām Marija Jadviga iestājās franciskāņu Bezvainīgās Marijas meitu ordenī un pieņēma māsas Asumptas vārdu. Vīra Pavela Sapiehas brālis kardināls Adams Sapieha bija Krakovas metropolīts. Šie divi apstākļi – meita mūķene un vīra brālis arhibīskaps - lika Matildai Sapiehai pēc otrā pasaules kara pieņemt lēmumu kopā ar pārējām divām meitām (viens no dēliem gāja bojā pirmajā pasaules karā, bet otrs jau iepriekš bija izceļojis kopā ar sievu, vīrs nomira vēl pirms kara 1934. gadā) palikt komunistiskajā Polijā un neizmantot savu ārzemnieces statusu, kā arī daudzo radu un draugu piedāvāto palīdzību doties uz Rietumiem.

Pēc otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā, redzot kā sagrūst iepriekšējā pasaules kārtība un kā izkaisīta tiek dzimta, pazūd tās īpašumi, Matilda Sapieha nolemj saglābt saviem pēcnācējiem vismaz daļiņu no viņu ģimenes vēstures un laika, kas nekad neatgriezīsies. Par pamatu kalpo nedaudzie dokumenti – vēstules, dienasgrāmatas, viesu grāmatas, fotogrāfijas, kurus trakajos kara gados ir izdevies paņemt līdzi.

Lūk, ko autore pati raksta par sava darba tapšanas mērķi: “Mēģināšu Jums attēlot mūsu dzīves vēsturi un to vairāk kā četrdesmit gadu, kurus pavadījām galvenokārt Siedliskos (Polijas dienvidaustrumos) un kuri protams cieši saistās ar Jūsu visdārgākā tēva piemiņu. Domāju, ka tādas atmiņas ir vērtīgas, it īpaši ņemot vērā to, ka mūsdienās notikumu un pārmaiņu straume ir tik pēkšņa un strauja, kas pārveido ne tikai ārējās dzīves formas, bet arī tik svarīgas vērtības, tik daudzus jēdzienus, tradīcijas un noskaņas, ka mums tuvas un dārgas atmiņas šajā straumē nereti tiek noslīcinātas.

Matildas Sapiehas vīrs Pavels Sapieha no 1922. gada bija Starptautiskās Euharistisko Kongresu Komitejas loceklis. 1933. gada rudenī, nepilnus sešus mēnešus pirms savas nāves Pavels Sapieha Romā piedalījās šīs Komitejas sēdēs. Ceļojumā uz Itāliju līdzi devās arī sieva un viena no meitām. Tieši šajā laikā Romā notika Sapiehu ģimenes un bīskapa Boļeslava Sloskāna tikšanās. Tā atstāja uz Pavelu Sapiehu milzīgu iespaidu. Viņš šo tikšanos pierakstīja savā ceļojuma dienasgrāmatā, kura laimīgā kārtā saglabājās neskatoties uz kara postošajiem notikumiem un Matilda Sapieha savā grāmatā ievieto šī dokumenta norakstu. Te ievietoti vēl divi citi dokumenti – vēstules meitai Marijai jeb citādāk māsai Asumptai, kur viņa stāsta par savu ceļojumu un arī piemin bīskapu Sloskānu. Interesanti ir novērot pārmaiņu, kāda notiek bīskapa Sloskāna vērtējumā – sākotnējais kritiskais, vēsais skatījums drīz vien pārtop pārliecībā par šī cilvēka svētumu. Pēdējie Pavela Sapiehas vārdi saistībā ar šo izcilo personu ir - Dei gratias!

2 XII 1933. g. Brokastis pie kņazienes Bišetes Radzivilas, Corso d’Italia iela 35 skaistā apartamentā (…) Brokastu laikā mēs iepazināmies ar bīskapu Sloskānu, Cilium titulāro bīskapu, latvieti, kurš janvārī atgriezās no Sovdepijas. 44 gadus vecs, kalsns, augumā lielāks par vidējo, pelēkzilas acis, augsta piere, maiga sejas āda, smalkas rokas, ļoti tīras, varētu būt aristokrāta rokas.

 
Meklēju viņa balsī, viņa roku kustībās, lūpās un beidzot acīs kaut ko neparastu, kādu dramatisku, varbūt traģisku toni, bet te nekā. Tikai vēlāk, kad runa pārslēdzas uz „tiem”, uz GPU kalpiem, uz tiesnešiem,(…) kad pieminēja kā boļševiki nodzēš cilvēku visai tālākai dzīvei ar jautājumu: kā, vai tad tu esi iekārtas pretinieks, piederi kontrrevolucionāriem? – tad šajās acīs ieraudzīju, tikai vienu īsu sekundi, noguruma izteiksmi un kaut ko līdzīgu skumjām. Tai brīdī aiz ķēdes un violetās jostas nozibēja man mocekļa tēls. (…)

 
Jā, zināma lieta! Kas patiesi ir liels, uzreiz , tuvumā ar savu lielumu neuzkrīt. (…)
atļāvos minēt, ka vajadzētu attiecīgā veidā, (…) tomēr aprakstīt šo vēsturi, bīskaps klusi atbild, ka raksta un ka ir pierakstījis diezgan daudz, taču tikai faktus, bez GPU ierēdņu uzvārdiem, bet jo īpaši bez sava uzvārda, „jo Dievs vien zina, es taču vēl varu tur atgriezties”. Tur, saka, jau ir palicis tik maz katoļu priesteru, Solovku salās vai kaut kur taigā pie Irtiša, patiesībā valstī priesteru gandrīz vairs nav. Bet tiem palikušajiem priesteriem tik ļoti nepieciešama ir garīga palīdzība, nu un laiku pa laikam nepieciešams ir kādu iesvētīt par priesteri. (…)

 
Pēc dažām dienām pr. Sloskāns apmeklēja mūs vēlreiz pansijā „Swizz”. Daudz interesantu lietu mums stāstīja un deva lasīt. Refrēns, kas vairākkārt atkārtojās viņa sarunā, bija: „tik daudz esmu ceļojis no cietuma uz cietumu, no slimnīcas uz slimnīcu, pa visiem ziemeļiem, stacijās, uzgaidāmajās telpās, tiesās un pārliecinājos par šo briesmīgo lietu: sešdesmit miljoni nelaimīgu cilvēku”. (…)

 
Apsēdos rakstīt brīdī, kad no manis izgāja tas bīskaps Sloskāns. Runā poliski mazliet, dažbrīd palīdz sev ar krievu vārdiem. Jautāja viņam Tildī (Matilda), vai viņš ir Romas katoļu priesteris, vai tā saucamā austrumslāvu rita? Atbildēja: „Varbūt arī šis krusts nāks pār mani, taču esmu Romas katoļu priesteris, ar visu sirdi piesaistīts šim ritam. Man vajadzētu visu mentalitāti nomainīt, gribot kādā citā ritā iejusties”. Un piebilda: „Es šeit Romā sēžu, gaidu. Kas būs, nezinu. Dzīvoju šeit, tieši ar tādu pašu pārliecību kā Sibīrijā un vispār Padomju Savienībā, bet konkrēti, ka Baznīca bez manis pastāv un dzīvo, un attīstās un tālāk dzīvos un attīstīsies! Tā – viņš teica – ir katram priesterim visnoderīgākā doma, ļoti nomierinoša”. (…)

 
Tā patiesi ir cēla dvēsele. Iedošu viņam Sv. Misei par mirušajiem un dzīvajiem. Domāju, ka tāds var daudz izlūgties. (…) Tikšanās ar priesteri Sloskānu atklāja mums bezgalīga trūkuma un ciešanu, un klusas varonības horizontu, bet tātad kādu guvumu no šī svētceļojuma esam atveduši. (…) Dei gratias!

 
Terēze Druka