2018-05-03 17:09:00

Svarīgākie ticības tālāknodošanas elementi - mīlestība un liecināšana


Ceturtdienas, 3. maija, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās ticības tālāknodošanas jautājumam. Kā notiek ticības tālāknodošana? Nodot tālāk ticību nenozīmē nodarboties ar prozelītismu – uzsvēra Francisks.

Ar ticības tālāknodošanu nav tāpat kā, piemēram, ar fanu vākšanu un pierunāšanu, kuri būtu gatavi atbalstīt to vai citu futbola komandu vai kādu kultūras pasākumu – skaidroja Svētais tēvs. Nodot tālāk ticību nozīmē ar mīlestību liecināt. Ticība nav tikai "Credo" skaitīšana. Ticība izpaužas šajā "Credo".

Nodot tālāk ticību nenozīmē sniegt informāciju, bet tas nozīmē "iesakņot sirdi" ticībā uz Jēzu Kristu. Lai būtu par kristieti nepietiek no galvas iemācīties katehismu vai dažas ticības patiesības. Kristietim ir auglīgi jānodod savu ticību tālāk, kā to dara māte Baznīca, kura dzemdina bērnus ticībā. Kristieša lielākais izaicinājums ir tieši auglīga saņemtās ticības tālāknodošana.

Ticības tālāknodošana notiek no paaudzes uz paaudzi mīlestības gaisotnē – ne vien ar vārdiem, bet arī ar glāstiem un maigumu. Pāvests norādīja, ka ļoti svarīgs ir dialekts. Bērni tiek mācīti tieši vietējā valodā jeb dialektā, kurā ģimene runā savās mājās. Nododot tālāk ticību, lielu lomu spēlē ne vien vecmammas un mammas, bet arī aukles un mājkalpotājas – vai viņas būtu ārzemnieces, vai vietējās sievietes. Tātad, pirmā svarīgā lieta ticības tālāknodošanā ir mīlestība un otrā lieta ir liecināšana.

Nodot tālāk ticību nenozīmē nodarboties ar prozelītismu, kas ir pilnīgi cita lieta – atgādināja Francisks. Tas nenozīmē iet un meklēt piekritējus savai komandai, klubam vai kultūras pasākumam. Ticības laukā prozelītisms neder. To labi pateica Benedikts XVI: "Baznīca aug nevis prozelītisma rezultātā, bet gan savas pievilcības dēļ". Ticība tiek nodota tālāk, pateicoties pievilcībai, tas ir, liecināšanai.

Homīlijas noslēgumā pāvests atgādināja, ka mēs esam aicināti apliecināt savu ticību savā ikdienas dzīvē. Tas mūs padara taisnīgus "Dieva priekšā", bet apkārtējos tiek izraisīta ziņkāre. Otrs cilvēks, redzot mūs dzīvojam saskaņā ar ticību, ieinteresējas jeb viņā rodas veselīga ziņkāre, ko, savukārt, pārņem Svētais Gars un sāk darboties no iekšienes. Ja mūsu vārdi saskan ar mūsu darbiem, tad otrā cilvēkā rodas jautājumi: Kāpēc viņš tā dzīvo? Kas viņam liek tik nesavtīgi kalpot citu labā? Šī ziņkārība ir sēkla, par kuras augšanu rūpējas Svētais Gars. Nododot tālāk ticību, mēs saņemam attaisnošanu un paveram iespēju citiem būt attaisnotiem. 

Jānis Evertovskis – Vatikāns








All the contents on this site are copyrighted ©.