Baznīcai un pasaulei ir vajadzīgi žēlsirdības misionāri

10. aprīlī Vatikānā Francisks pieņēma audiencē žēlsirdības misionārus. Uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies 550 priesteri no pieciem kontinentiem. Svētais tēvs aicināja misionārus pārdomāt sava īpašā kalpojuma nozīmi. Citējot pravieša Isaja un apustuļa Pāvila vārdus, Francisks uzsvēra, ka vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas pasaulei nes Dieva piedošanu un Viņa žēlsirdību. Samierināšana nav mūsu privāta iniciatīva vai mūsu pūliņu auglis. Ja tā būtu, mēs iekristu jaunpelagisma formā, kas paaugstina cilvēku un viņa darbus, aizmirstot, ka pasaules Pestītājs ir Dievs, nevis cilvēks. «Dievs ir uzņēmies iniciatīvu, ir mīlestībā pirmais, un tāpēc Baznīca var spert pirmo soli, var bez bailēm uzņemties iniciatīvu, doties pretī, meklēt tos, kas ir tālu, nonākt krustcelēs, lai ielūgtu atmestos. Tā dzīvo ar neizsmeļamu vēlmi piedāvāt žēlsirdību, jo pati ir piedzīvojusi Tēva bezgalīgo žēlsirdību un Viņa spēku, kas izplatās», – citējot Apustulisko pamudinājumu «Evaņģēlija prieks», teica pāvests.

Francisks uzsvēra, ka cilvēks, kas nožēlo un atzīstas savos grēkos, ir tikšanās ar Dieva mīlestību pirmais auglis. Dievs ar savu žēlastību atver penitenta sirdi un mudina to atgriezties. Priesteru uzdevums ir atbalstīt un stiprināt žēlastību, kas cilvēka sirdī dara brīnumus. Diemžēl bieži gadās, ka priesteris ar savu uzvedību nevis tuvina, bet attālina penitentus, atzina pāvests. Dzīvē mēs pieredzam ne tikai prieka, bet arī garīgā sausuma, atstātības un tukšuma brīžus, kas rada skumjas, vilšanos, izmisumu. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka mēs neesam vieni. Dievs mīl un pacietīgi gaida. Konfesionālā mēs mācāmies sākt savu ceļu no jauna, sākt to kopā ar Jēzu. Žēlsirdība paņem mūs aiz rokas un stiprina mūsos pārliecību, ka Dieva mīlestība ir lielāka par grēku, ka tā sarauj vientulības važas.

S. Krivteža - Vatikāns