Kā iemantot iekšēju brīvību?

Sestdien, 7. aprīlī, Pāvila VI zālē, Vatikānā, uz tikšanos ar pāvestu ieradās 3000 pusaudžu un jauniešu no Brešas diecēzes. "Vai jūs esat gatavi ieklausīties Jēzū un kaut ko mainīt savā dzīvē?" – viņš tiem jautāja. Uzrunā Francisks pievērsās oktobrī gaidāmajai sinodei, kas būs veltīta jauniešiem, un aicināja klātesošos nebaidīties realizēt Jēzus sapņus.

Pirms Svētā tēva uzrunas tika citēts kāda jaunieša citā reizē uzdotais jautājums: "Vai patiešām, vai tiešām bīskapi domā, ka jaunieši var palīdzēt Baznīcai mainīties?" Pāvests apliecināja, ka šis jautājums viņa sirdij ir ļoti tuvs, un atgādināja, ka ļoti vēlas, lai jauniešiem veltītās sinodes dalībnieki reāli ieklausītos jauniešos. Tai pat laikā viņš apliecināja, ka tas notiek jau tagad, gatavojoties sinodei. Runa ir par reālu ieklausīšanos, gatavību uzklausīt jauniešus un kaut ko mainīt, iet kopā ar viņiem un dalīties viņu sapņos.

Turpinot domu, Francisks norādīja, ka, vienlaikus, viņam ir tiesības vērsties ar jautājumiem arī pie jauniešiem. Viņš tos aicināja pajautāt sev, vai arī viņi, no savas puses, ir gatavi klausīties un realizēt Jēzus sapņus. Vai esmu tam gatavs? Vai, varbūt, man ir bail, ka Viņš ar saviem sapņiem varētu man "traucēt" realizēt savējos?

Pāvests atgādināja, ka Jēzus sapnis ir Dieva valstība, tas ir, Jēzus vēlas veidot lielu ģimeni kopā ar Dievu Tēvu, kurš mīl visus savus bērnus un no sirds priecājas, kad kāds no bērniem atgriežas mājās. Lai šo sapni pieņemtu, mums ir "jāaizliedz pašiem sevi", kas, protams, nenozīmē, ka mums būtu jānonicina to, ko mums Dievs ir devis – dzīvību, savu miesu, attiecības. Taču ko tas nozīmē?

No tā, kurš grib sekot Jēzum, tiek prasīta "sevis aizliegšana", jo katrā no mums ir tas, ko Bībele dēvē par "veco cilvēku". Katrā no mums slēpjas egoistiskais "es", kas nerīkojas saskaņā ar Dieva loģiku, ar mīlestības loģiku, bet rīkojas pretēji – egoistiski, vadās pēc savām interesēm, ko nereti paslēpj aiz skaistas ārējās fasādes.

Francisks skaidroja, ka, lai mēs atbrīvotos no savas iekšējās verdzības – no pieķeršanās bagātībām, no netikumiem, egoisma, ir vajadzīga mūsu līdzdarbība. Līdzdarboties nozīmē lūgt Jēzum piedošanu un lūgt, lai Viņš dara mūsu sirdi līdzīgu savējai. "Jēzu, piedod man, dari manu sirdi līdzīgu tavējai, dod man pazemīgu un mīlestības pilnu sirdi", mēs varam lūgt. Tas, kurš to lūdz, piedzīvo pārsteigumus. Viņš atgūst spēju ar prieku lasīt Evaņģēliju, no jauna rod interesi piedalīties Svētajā Misē (jauniešu vidū ne pārāk izplatīta parādība – atzina pāvests), sāk saskatīt Jēzus klātbūtni cilvēkos, kuri cieš, ir slimi un atstumti, vai arī rod spēku un drosmi iet pret straumi, nevienu netiesājot.

Pierādījums tam ir tādi cilvēki kā, piemēram, svētais Asīzes Francisks vai Pāvils VI. Pirmajam bija daudz dažādu pasaulīgo sapņu, taču viņš aizliedza savu egoistisko "es" un pieņēma Jēzus sapņus. Pāvilu VI mēs pazīstam kā pāvestu. Taču pirms kļūt par pāvestu, arī viņš bija pusaudzis un jaunietis – atgādināja Svētais tēvs. Tā kā viņš ir no Brešas apgabala, tad Francisks klātesošajiem Brešas jauniešiem uzdeva mājas uzdevumu. Viņiem jāsameklē, kāds Pāvils VI, dzimtajā vārdā Džovanni Battista Montini, bija jaunībā – ģimenē, kā students utt., un kādi bija viņa sapņi. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka dzīve ir ceļš, pa kuru mums vienmēr ir jāiet uz priekšu.

J. Evertovskis - Vatikāns