Grūtību brīžos uzlūkosim Krucifiksu!

Otrdienas, 20. marta, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests mudināja ticīgos pievērst savu skatienu Krucifiksam. Mēs esam aicināti uz to raudzīties īpaši brīžos, kad mums ir smagi, kad kaut kas nospiež mūsu sirdi un esam paguruši. Francisks aicināja nekad nekurnēt pret Dievu, jo, kurnot, mēs saindējam savu dvēseli. Šodienas pirmajā lasījumā lasām par Izraēļa tautu, kas kļuva nepateicīga Dievam un sāka kurnēt. Dievs to bija pabarojis un padzirdījis, un gandrīz jau bija izvedis cauri tuksnesim, kad tā, uzzinot, ka apsolīto zemi apdzīvo spēcīgi un bruņoti ļaudis, sāka šaubīties, nobijās un, kurnot, ar nostaļģiju sāka skatīties atpakaļ uz verdzības laikiem. Izraēļa tauta aizmirsa par Kunga spēku un sāka balstīties uz saviem spēkiem – paskaidroja Svētais tēvs.

Līdzīgi notiek arī šodien. Kad cilvēks sāk sekot Kungam, meklē Viņu un mēģina Viņam tuvoties, vienā brīdī viņš piedzīvo pārbaudījumus un pagurumu. Viņam liekas, ka pārbaudījumi pārsniedz viņa spēkus. Cilvēks saka: “Pietiek, taču! Es stāšos un griezīžos atpakaļ”. Viņš ar nostaļģiju sāk atcerēties, cik labi bija agrāk – cik daudz bija gaļas, sīpolu un visādu citādu garšīgu lietu. Taču tas bija vergu ēdiens – atgādināja pāvests, norādot, ka šeit ir runa par “slimīgām atmiņām”.

Tās ir ilūzijas, ko rada velns – skaidroja Francisks. Viņš tev parāda, kādas lietas, ko jau esi atstājis sev aiz muguras, skaisto pusi. Viņš pamudina atcerēties lietu, no kuras tu vilšanās brīdī novērsies. Tāds savā ziņā ir Lielā gavēņa ceļš. Mēs varam uztvert dzīvi kā gavēni. Tās laikā mēs saņemam Kunga mīlestības apliecinājumus – mannu, ūdeni, paipalas, kas mūs pabaro ar izdētām olām, bet pārbaudījumu brīdī sākam domāt, ka agrākā barība bija labāka. “Taču neaizmirsti, ko to ēdi pie vergu galda!” – atgādināja pāvests.

Katram no mums var gadīties pagurt, taču ļaunākais ir tas, ka mēs sākam kurnēt pret Dievu. Kurnēšana saindē dvēseli – uzsvēra Svētais tēvs. Dažs labs varbūt domā, ka Dievs viņam nepalīdz un sāk kurnēt. Viņš jūtas nospiests, un tas gadās ar katru no mums, taču ar kurnēšanu mēs sevi tikai apgrūtinām vēl vairāk. Čūskas, kas sakoda Izraēļa tautu, kā to lasām šodienas lasījumā, ir tieši “saindēšanās simbols” un norāda uz to, ka cilvēkam pietrūkst neatlaidības Kristum sekošanas ceļā – skaidroja pāvests. Tad Mozus, pēc Kunga pavēles, pagatavo vara čūsku. Katrs, kas to uzlūko, tiek dziedināts. Vara čūska simbolizē Kristus krustu.

Raudzīties uz Krucifiksu. Šeit ir mūsu pestīšanas atslēga, mūsu pacietības atslēga. Te ir izeja mūsu “tuksnešu” pārvarēšanai. Raudzīties uz krustā sisto Kristu. “Tēvs, ko man darīt?” “Uzlūkot. Skatīties uz Viņa rētām. Iedziļināties Viņa rētās.” Caur šīm rētām mēs esam dziedināti. “Ja tu jūties saindējies, ja tu jūties noskumis, ja tu jūti, ka tev iet slikti, ka tava dzīve ir grūtību pilna, ka tā ir slimību pilna, tad skaties uz Krucifiksu!”

Šai sakarā pāvests norādīja, ka labāk ir raudzīties uz reālo Krucifiksu, nevis uz mākslinieciski ļoti skaisti veidoto un dārgakmeņiem izgreznoto krucifiksu. Francisks piebilda, ka nav nekas slikts, ja ir arī šādi krucifiksi, jo tie simbolizē “krusta un Augšāmcelšanās godību”. Tomēr brīžos, kad tu jūties slikti, raugies uz vienkāršu Krucifiksu – viņš aicināja. Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs īpaši vērsās pie vecākiem un mudināja, lai tie māca arī savus bērnus raudzīties uz Krucifiksu, uz krustā sistā Jēzus rētām, jo “Viņa rētās mēs esam dziedināti”.

“Māciet saviem bērniem raudzīties uz Krucifiksu un saskatīt Kristus godību. Dzīves grūtību brīžos, kad liekas, ka esam mazliet kurnējuši pret Dievu, uzlūkosim Viņa rētas. Kristus tika pacelts kā vara čūska, lai uzvarētu ļauno. Lai Dieva Vārds pamudina mūs šodien raudzīties uz Krucifiksu – īpaši brīžos, kad mēs, kā Dieva tauta, pagurstam savas dzīves ceļojumā”, teica Francisks.

J. Evertovskis - Vatikāns