Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Vatikāns \ Pasākumi

Vai nodokļu maksāšana un paklausība laicīgajai varai ir arī morāls pienākums?

- AFP

16/03/2018 16:50

Piektdienas, 16. marta, rītā pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās kapucīnu tēva Ranjero Kantalamessas sagatavotās Lielā gavēņa laika ceturtās pārdomas. Šoreiz viņš runāja par paklausības Dievam nozīmi kristīgajā dzīvē. Vai šodien ir iespējams un vai ir jēga runāt par paklausību Dievam? – jautāja pr. Kantalamessa. Vai ir jēga to darīt, ja jau Dieva griba, kas atklājās Kristū, ir pilnībā izteikta virknē dažādu likumu? Sprediķotājs atbildēja apstiprinoši, sakot, ka Dieva griba ir neizsmeļama. To nevar reizi pār visām reizēm ierobežot likumu, normu un institūciju rāmjos. Ja tas tā būtu, tad Baznīca pārakmeņotos.

Lai izprastu paklausības priekšniekiem, tai skaitā laicīgajai varai, nozīmi, ir jāizprot, ko nozīmē paklausīt Dievam. Kapucīnu tēvs atgādināja, ka jautājums par cilvēka paklausību Dievam attiecas ne vien uz konsekrētajām personām, bet arī uz lajiem. Vēstulē Romiešiem Pāvils raksta: “Katrs cilvēks lai ir padots priekšniecības varai, jo nav varas, kā tikai no Dieva; un tā, kas ir, ir Dieva iecelta” (Rom 13, 1). Garīgā paklausība Dievam neatbrīvo mūs no paklausības laicīgajai un institucionālajai varai – uzsvēra pr. Kantalamessa. Tieši otrādi, paklausot Dievam, cilvēks nostiprinās paklausībā arī laicīgajai varai. Viņa paklausība tad ir dzīva paklausība. Savukārt paklausība cilvēkiem kļūst par kritēriju, pēc kā var noteikt, vai cilvēks paklausa vai nepaklausa Dievam, un, vai šī paklausība ir īsta paklausība.

Ar paklausību ir tāpat kā ar mīlestību. Pirmais un lielākais bauslis ir Dieva mīlestības bauslis. Taču mūsu mīlestības uz Dievu mēraukla ir tuvākmīlestība. Sv. Jānis apgalvo, ka tas, kurš nemīl savu brāli, kuru redz, īstenībā, nemīl arī Dievu, kuru neredz. Ja tu nepaklausi priekšniekiem, kurus redzi, kā tad tu vari teikt, ka paklausi Dievam, kuru neredzi? – jautāja Pāvesta nama sprediķotājs

Uzrunas laikā izvirzījās arī dažiem šķietami kutelīgais jautājums par nodokļu maksāšanu valstij. Vai tas ir arī morāls un reliģisks pienākums? Kapucīnu tēvs skaidroja, ka nodokļu maksāšana valstij un savu pienākumu izpildīšana sabiedrības labā ir ne tikai pilsoņa, bet arī morāls un reliģisks pienākums. Tā ir pat prasība, kas izriet no tuvākmīlestības baušļa, jo valsts nav kaut kāda abstrakta vienība, bet ir personu kopiena. Līdz ar to, ja es, piemēram, nemaksāju nodokļus, kaitēju apkārtējai videi un neievēroju ceļu satiksmes noteikumus, es necienu arī savu tuvāko un daru viņam pāri.

Šajā sakarā kādam var rasties jautājums par to, ko darīt, ja laicīgās varas prasības ir pretrunā ar Dieva prasībām? Ko darīt, ja par kādu sfēru atbildīgais cilvēks prasa darīt kaut ko citu nekā to, ko, pēc manām domām, pavēl Dievs? Pr. Kantalamessa paskaidroja, ka šajā gadījumā pietiek sev pajautāt, ko darīja Jēzus? Viņš paklausīja cilvēkiem, bet, to darot, Viņš nenovērsās no Tēva gribas izpildīšanas. Paklausot cilvēkiem, Viņš paklausīja savam Tēvam, kurš tieši to arī gribēja. Cilvēki, pašiem neapzinoties, reizēm ar labiem, citreiz ar ne visai labiem nodomiem, kļūst par Dieva gribas instrumentiem. Sprediķotājs piebilda, ka šis nosacījums, protams, nav absolūts, jo, piemēram, var runāt pat par obligātu pienākumu nepaklausīt laicīgajai varai – kā tas ir diktatorisko režīmu gadījumos -, kad šī vara pavēl kaut ko tādu, kas acīmredzami ir amorāls un krimināls. Ne velti, Svētajos Rakstos lasām, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem (sal. Apd 4, 19-20).

Tātad, ko nozīmē paklausīt Dieva gribai? Ranjero Kantalamessa norādīja, ka šī paklausība nav nekas mistisks vai ārkārtējs. Vispirms tā ir nevis tikums vai likums, bet – Dieva dāvana un Viņa žēlastība. Atšķirība starp likumu un žēlastību ir tā, ka likums liek kaut ko darīt, bet žēlastība dod iespēju darīt. Tāpēc var runāt ne tikai par pienākumu paklausīt, bet arī par paklausību kā žēlastību.

Sprediķotājs skaidroja, ka paklausība Dievam notiek sekojošā veidā: kad tu klausies Dieva Vārdu vai lūdzies, savā sirdī “ieraugi” atklājamies Viņa gribu pār tevi. Tā ir sava veida “iedvesma”, tu jūti, ka tiec “iesaistīts”, ka no tevis kaut kas tiek “prasīts” un tu saki “jā”. Tad, kad ir runa par kādu svarīgu lēmumu, kam būs praktiskas konsekvences, tu, protams, nedrīksti rīkoties, balstoties tikai uz savu iekšējo iedvesmu, bet jautājumu ir jāuztic savam priekšniekam vai garīgajai autoritātei. Tam, kurš grib paklausīt Dievam, jābūt gatavam “nomirt sev” (nereti, arī fiziskā nozīmē) – teica pr. Kantalamessa. Katoļu Baznīcā paklausīt Dievam nozīmē vispirms paklausīt pāvestam.

Ja es paklausu vadībai tikai tad, kad tās teiktais pilnībā atbilst manām vēlmēm un idejām, tā nav paklausība Dievam. Tā ir paklausība sev un rīkošanās tikai saskaņā ar savu gribu. Turpinājumā kapucīnu tēvs norādīja, ka paklausībā pārmainās mūsu dzīve. Kad Dievs atrod dvēseli, kura ir gatava paklausīt, tad Viņš ņem tās dzīvi savās rokās. Viņš reāli kļūst par cilvēka dzīves “Kungu”, kurš pavada katru viņa soli.

Lai varētu prasīt paklausību no saviem padotajiem, arī pašiem priekšniekiem vai bērnu vecākiem ir jāprot paklausīt. Šim principam ir teoloģisks pamatojums, proti, ja kādam ir vara pār padotajiem, tad ne tāpēc, ka viņam ir augstāka izglītība vai svarīgāks amats, bet tāpēc, ka viņš pats prot paklausīt. Ja pavēli dod tēvs vai māte, vai priekšnieks, kurš pats cenšas izpildīt Dieva gribu, kurš pirms tam lūdzās un kurš nerīkojas savtīgos nolūkos, bet rīkojas tikai sava bērna vai sava padotā brāļa labā, tad viņš īsteno paša Dieva autoritāti.

Paklausīt Dievam nozīmēt uzticēt Viņam visus savus jautājumus. Es pats varu pieņemt lēmumu par došanos, piemēram, ceļojumā, kāda darba darīšanu, ciemošanos vai iepirkšanos un tad palūgties, lai viss labi izdotos. Taču ja man ir svarīga paklausība Dievam, tad es rīkošos citādi: vispirms es griezīšos pie Dieva lūgšanā un jautāšu, vai tā būs Viņa griba, ja es došos ceļojumā, ķeršos pie tā vai cita darba, iešu ciemos, veikšu pirkumu, un tikai tad attiecīgi rīkošos vai nerīkošos. Nav svarīgi, kādu lēmumu es pieņemšu, es būšu paklausījis Dievam.

Tēvs Kantalamessa piebilda, ka, protams, man nav jāgaida, lai Dievs man lūgšanā pasaka, kaut ko darīt vai nedarīt. Normāli, ir skaidrs, ka es nesadzirdēšu nekādu balsi un nesaņemšu nekādu konkrētu atbildi, bet es būšu savu jautājumu ielicis Dieva rokās, būšu atteicies no savas gribas, neraušos par visām varītēm pēc savu vēlmju īstenošanas un būšu devis Dievam iespēju “iejaukties” jeb iesaistīties manā lietā, manā dzīvē, ja Viņš to gribēs. Tādējādi, kopš šī brīža, lai ko es darītu, es izpildīšu Dieva gribu. “Mēs nezinām, ko mums nesīs tas vai cits darbs, tā vai cita tikšanās vai rītdiena, bet viena lieta ir droša – lai ko mēs darītu, mēs gribam izpildīt Dieva gribu”, piebilda pr. Kantalamessa.

J. Evertovskis - Vatikāns

16/03/2018 16:50