Krievija: ikonoklastu vajāšanu atcere Pareizticīgo Baznīcā

“Nekad vēl ticības apliecināšanu nav pavadījušas tik briesmīgas un asiņainas vajāšanas, kā tās, ko pagājušajos gadsimtos izcietusi mūsu tauta,” teica Maskavas pareizticīgo patriarhs Kirils. 25. februarī viņš vadīja mocekļu piemiņas dievkalpojumu Kristus Pestītāja katedrālē. Ik gadus Lielā Gavēņa pirmajā svētdienā Krievijas Pareizticīgo Baznīca atzīmē pareizticības triumfa ritu, kas ir veltīts ikonoklastu vajāšanas beigām. Šī atcere tika uzsākta IX gadsimtā, 50 gadus pēc VII Ekumeniskā koncila, kas 787. gadā notika Konstantinopolē. Līdz ar šo koncilu tika pasludinātas ikonoklastijas beigas.

“Kāpēc tik daudz laika bija vajadzīgs, lai apliecinātu godbijību pret ikonām?” jautāja patriarhs Kirils. Viņš atbildēja, ka bizantiešu imperatori un citi šīszemes varenie centās izmantot ekleziālās pretrunas, lai sasniegtu savus politiskos mērķus. Tāpēc arī VII Ekumeniskais koncils vēl nespēja veikt galīgo uzvaru pār ikonoklastu vajāšanām un cīņa turpinājās vēl 50 gadus. Tikai Konstantinopoles imperatrise Teodora pilnīgi un galīgi apliecināja godbijības izrādīšanu pret ikonām un tāpēc 843. gadā, Lielā Gavēņa pirmajā svētdienā pirmoreiz tika izteikts herētiķu nosodījums un atzīti pareizticības aizstāvji. Tātad, kopš 843. gada Pareizticīgo Baznīca svin šo ritu, kurā lūgšanās atceras visus tos, kas ir izcietuši ticības dēļ, visus, kuri ir aizstāvējuši pareizticību gadsimtu gaitā.

Patriarhs Kirils paskaidroja, ka Pareizticības triumfa dienā Baznīca atceras visus senos šīs ticības aizstāvjus un tēvus, kas ir atdevuši savu dzīvību aizstāvot kristīgo ticību, aizstāvot Baznīcu. “Tie ir patriarhi, bīskapi, priesteri un laji, kas nav baidījušies ne ciešanu, ne nāves, lai tikai priekš nākamajām paaudzēm pasargātu pareizticības neizmērojamo dārgumu,” teica Maskavas patriarhs. Saskaņā ar viņa vārdiem, nav zināms, kas notiktu ar pareizticību pasaulē, ja tā tiktu iznīcināta Krievijā. Patriarhs Kirils aicināja aizlūgt, lai Kungs palīdz pārvarēt smagos pārbaudījumus, kādiem ir pakļauta mūsdienu cilvēku ticība, un lai pašreizējā paaudze, sekojot iepriekšējo paaudžu piemēram, ticību varētu nodot tālāk nākamajām paaudzēm.

I. Šteinerte/Vatikāns