Asaras – mūsu slāpju pēc dzīvības un attiecībām zīme

Jēzus slāpes ir cilvēka eksistenciālo slāpju zīme – norādīja pr. Dimendosa, uzrunājot pāvestu un Romas kūrijas darbiniekus, kuri jau ceturto dienu piedalās Lielā gavēņa rekolekcijās. Slāpes, par ko runā Jēzus, ir eksistenciālas slāpes, ko varēsim remdēt tikai tad, ja Kristum ierādīsim centrālo vietu savā dzīvē – ja uzvarēsim pašpietiekamības kārdinājumu, iziesim no sevis un dzīvosim ticībā un vienotībā ar Kristu.

Vārdi “man slāpst”, ko Jēzus izteica pie krusta, nav tikai pagātne, bet ir aktuāli arī šodien. Jēzum slāpst, lai tiktu sarautas važas, kas mūs tur ieslodzītus vainas apziņas un egoisma cietumā, traucējot iet uz priekšu un pieaugt iekšējā brīvībā. Jēzum slāpst, lai mūsos tiktu atbrīvoti visdziļākie un visapslēptākie spēki, kā rezultātā mēs kļūtu līdzjūtīgāki pret citiem, veicinātu mieru un, nevis bēgtu no ciešanām un šīs sadrumstalotās pasaules problēmām, bet atrastu tanī savu vietu, radītu mīlestības oāzes un nestu tai cerību. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs, kristieši, ļautu savā dzīvē ienākt Svētajam Garam. Māte Terēze no Kalkutas ir teikusi, ka dažreiz mēs esam Baznīca, kurai pietrūkst dzīvības, jauneklīguma un Svētā Gara līksmes. Atvērties Svētajam Garam nozīmē kļūt par Baznīcu, kas iziet uz āru.

Rekolekciju vadītājs skaidroja, ka Jēzus fiziskās slāpes ir zīme tam, ka Viņš ir īsts cilvēks un ka Viņa nāve ir īsta. Slāpes ir Viņa darba piepildījuma apzīmogojums un reizē tajās atklājas Viņa dziļā vēlme dāvāt cilvēkiem Svēto Garu, dot tiem dzīvo ūdeni, kas pilnībā var remdēt izslāpušo cilvēka sirdi. Evaņģēlijā Jēzus vairakkārt norāda, ka tam, kurš dzers Viņa sniegto ūdeni, nekad vairs neslāps. Piemēram, tā sauktajos “būdiņu” svētkos Jēzus sauca jūdiem: “Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! Kas uz mani tic, no tā iekšienes (…) plūdīs dzīvā ūdens straumes” (Jņ 7, 37-38). Slāpt nozīmē “ticēt uz Jēzu” un dzert nozīmē “nākt pie Kristus” – norādīja portugāļu teologs. Tātad, Jēzus slāpes palīdz labāk izprast tās slāpes, kas mīt cilvēka sirdī. Katrs cilvēks slāpst pēc patiesības un katrs dziļi ilgojas pēc pestīšanas. Pat ja šīs ilgas ir neskaidras vai ir dzīves gruvešu apraktas, tās ir reālas ilgas, kuras var piepildīt tikai Kristus.

Trešdienas, 21. februāra, rītā, runājot par slāpēm, pr. Dimendosa runāja arī par Evaņģēlijā aprakstīto sieviešu asarām. Asaras ir zīme tam, ka cilvēks ilgojas dzīvot un slāpst pēc attiecībām – viņš uzsvēra. Uzrunājot pāvestu, rekolekciju vadītājs atsaucās uz bulgāru izcelsmes filozofes un psihoanalītiķes Jūlijas Kristevas teikto par asarām. Šī Francijā dzīvojošā profesore, kura ir nekristiete, apgalvo, ka asarām ir milzīga nozīme. Tad, kad depresīvajam pacientam izdodas sākt raudāt, viņš sāk attālināties no pašnāvības kārdinājuma, jo asarās izpaužas nevis griba nomirt, bet slāpes pēc dzīvības.

Pr. Dimendosa skaidroja, ka asaras ir liecība tam, ka Dievs ir klātesošs mūsu dzīvē, mūsu neveiksmēs, mūsu saskarsmē ar citiem. Evaņģēlijs vēstī, ka arī Jēzus raudāja. Viņš kļuva par vienu no mums. Mēs jau no bērna pieredzes zinām, ka asaras izsaka mūsu ilgas pēc attiecībām un saskarsmes ar citiem. Asaras var būt dažādas - prieka, aizkustinājuma, bēdu, nožēlas, ievainojuma, pamestības asaras. Reizēm gribam raudāt, bet kaut kas iesprūst kaklā un nespējam paraudāt. Tad mums ir smagi, mums sāp par neizraudātām asarām. Rekolekciju vadītājs atgādināja, ka Dievam ir zināmas visas mūsu asaras – gan izraudātās, gan arī neizraudātās, un Viņš tās uzņem kā lūgšanu. “Tāpēc uzticēsimies, paļausimies un neko no Viņa neslēpsim!” – viņš mudināja.

J. Evertovskis - Vatikāns