Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Lūgšanas

Rekolekciju vadītājs aplūko acēdijas un izdegšanas problēmu

- ANSA

20/02/2018 17:10

Vai ar zālēm un psihoterapiju vien pietiek, lai izārstētos no depresijas? Kas īsti ir izdegšanas sindroms un kā ar to tikt galā? Vai tā vienīgais iemesls būtu pārmērīga aktivitāte? Varbūt drīzāk tas ir kaut kas cits? – šos jautājumus 20. februārī aplūkoja portugāļu teologs un dzejnieks, pr. Žozē Tolentino Dimendosa, uzrunājot pāvestu un Romas kūrijas darbiniekus.

Kā jau ziņots, Francisks ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem šo nedēļu pavada Aričā, kur notiek Lielā gavēņa rekolekcijas. Pārdomu galvenais temats ir slāpes. Lai varētu saņemt dzīvības ūdeni, viens no priekšnosacījumiem ir savu slāpju atzīšana – atgādināja sprediķotājs. Mums ir jāatmet bailes un jāatzīst, ka mums slāpst. Mums ir jāatzīst savs iekšējais sausums.

Rekolekciju vadītājs aicināja klātesošos “samierināties ar savu ievainojamību” un atgādināja pāvesta Franciska teikto par to, ka viens no lielākajiem mūsdienu cilvēka kārdinājumiem ir pašpietiekamība. Turpretī ar savas ievainojamības atzīšanu un pieņemšanu sākas ceļš uz dziedināšanu. Apzinoties savas slāpes, cilvēks apzinās, ka viņam ir vajadzīgs Jēzus tāpat kā lepras slimniekam, Pētera slimajai sievasmātei, sievietei ar asins tecēšanu vai kā tam, kurš sauca: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani” (Mt 8, 27).

Slāpju pretstats ir acēdija – norādīja teologs. Kad mēs atsakāmies no slāpēm, mēs zaudējam dzīves garšu un nolemjam sevi nāvei. Kad mūsos izdziest ilgas, kad bēgam no citiem, kad satikšanos, sarunas un savstarpēju apmaiņu ar citiem pārstājam izmantot kā prieka mirkļus, kad ieraujamies sevī, savos darbos, plānos un pat lūgšanā, mēs piedzīvojam skumjas un dziļu neapmierinātību. Kad zaudējam interesi par otru, veselīgu ziņkāri un visam pieejam kā “déjà vu”, mēs sajūtam kaut kādu absurdu smagumu uz pleciem, kas vairāk un vairāk nospiež. Acēdija un izdegšana ir mūsdienās izplatītas problēmas.

Ne velti, Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā “Evaņģēlija prieks” brīdina no “kapa psiholoģijas”, kas pamazām pārvērš kristiešus par muzeja mūmijām. “Vīlušies realitātē, Baznīcā un paši sevī”, viņš raksta, “kristieši dzīvo pastāvīgā kārdinājumā pieķerties salkanam, bezcerīgam sērīgumam, kas pārņem sirdi kā ‘sātana visiecienītākais brīnumdzēriens’” (EG 83).

Lisabonas Katoļu universitātes vicedirektors, uzrunājot pāvestu un pārējos rekolekciju dalībniekus, atzina, ka mūsdienu pasaule acēdiju traktē kā pataloģiju un grib tikt ar to galā ar medikamentiem vai psihiatra palīdzību. Tomēr pieredze rāda, ka acēdiju vai depresīvos stāvokļus nevar izārstēt tikai ar tabletēm – uzsvēra teologs. Lai lietas labā kaut ko izdarītu, jāpievērš uzmanība visam cilvēkam – personai visā tās integritātē. Cilvēkā ir daudz apslēpto ciešanu, kuru cēlonis slēpjas “vientulības noslēpumā”. Līdz ar to, nevaram izvairīties arī no garīgās dimensijas.

Kā vēl vienu mūsdienu problēmu rekolekciju vadītājs minēja izdegšanu. Kad cilvēks jūtas atstāts, tad piedzīvo iekšēju tukšumu, ko nereti mēģina novērst ar alkoholu, mešanos sociālajos tīklos, patēriņu vai hiperaktivitāti. Vienu ir ievainojis tuva cilvēka zaudējums, citu – kāda neveiksme vai tas, ka bērnībā tika pamests vai izmantots, vēl citu – lielā nabadzība vai karš.

Lai labāk izprastu šo dinamiku, priesteris pieminēja bagāto jaunekli, kurš ievēroja visus baušļus, bet tomēr aizgāja noskumis, jo izšķirošajā brīdī izvēlējās savus labumus. Viņš neuzdrošinājās mesties piedzīvojumā, kas pavērās viņa priekšā. Viņam būtu pieticis tikai uzticēties Jēzum. “Nereti arī mūsu skumjas rodas tieši no šādas nespējas”, atzina pr. Dimendosa. Problēma ne vienmēr pastāv pārāk lielajā nodarbinātībā. Problēma pastāv tanī, ka mums pietrūkst vajadzīgās motivācijas.

Kāda ir atbilde? Kā tikt galā ar acēdiju vai izdegšanu? Rekolekciju vadītājs norādīja, ka atbilde tam visam ir Jēzus. Veidojot ar Viņu attiecības, nevaram apiet ciešanas. Tas, kurš mīl tā, kā Viņš mīl, nevar izbēgt no ciešanām. Tomēr mūsu aicinājums ir šī mīlestība. Tieši mīlestība ir acēdijas un izdegšanas pretinde. Mīlestībā varam atrast jēgu ne tikai savām cerībām, bet arī savai mazdūšībai, neveiksmēm un nogurumam. Mīlestība būs tā, kas ļaus ar to visu tikt galā. Mateja evaņģēlijā lasām katram no mums adresētus vārdus: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdspazemīgs” (11, 28-29).

J. Evertovskis - VR

20/02/2018 17:10