Pāvesta ieteikumi Lielajā gavēnī: apstāties, skatīties, atgriezties

14. februāra pēcpusdienā Romas Svētās Sabīnes bazilikā Francisks vadīja Pelnu trešdienas dievkalpojumu, kura laikā ticīgajiem uz galvas tika kaisīti pelni. Pirms Svētās Mises pāvests kopā ar kardināliem, arhibīskapiem, bīskapiem, benediktīņiem, dominikāņiem un ticīgo tautu piedalījās procesijā. Tā sākās Svētā Anzelma un noslēdzās Svētās Sabīnes bazilikā. Pāvestam uz galvas pelnus kaisīja slovāku kardināls Jozefs Tomko.

Sprediķī Francisks uzsvēra, ka Lielais gavēnis ir brīnišķīga iespēja koriģēt to, kas mūsu dzīvē ir nepatiess, lai varētu pieņemt vienmēr jauno, prieka un cerības pilno Lieldienu vēsti. Baznīca, savā mātišķajā gudrībā, aicina mūs pievērst īpašu uzmanību visam tam, kas mūsu sirdis padara aukstas un apklāj tās ar rūsu.

Mēs esam pakļauti dažādiem kārdinājumiem, atzina pāvests. Katrs no mums ir pieredzējis grūtības un pārbaudījumus, kas nereti noved līdz mazdūšībai. Ja ticības auglis ir mīlestība – kā bieži atkārtoja Māte Terēze no Kalkutas – tad mazdūšības auglis ir apātija un rezignācija. Mazdūšība, apātija un rezignācija – tie ir dēmoni, kas izdedzina un paralizē ticīgās tautas dvēseli, sacīja Francisks.

Lielais gavēnis ir brīnišķīgs laiks, lai atmaskotu šos un citus kārdinājumus, kā arī ļaut, lai mana sirds pukstētu Jēzus sirds ritmā. Šo liturģiju varam ietvert trīs vārdos: apstājies, skaties un atgriezies. Sprediķī pāvests skaidroja šo darbības vārdu nozīmi.

«Apstājies uz brīdi, lai pārtrauktu drudžaino skriešanu, kas sirdi piepilda ar rūgtumu, ka neko nevaram sasniegt. Apstājies uz brīdi, lai atmestu iedomu, ka ir jādzīvo paātrinātā ritmā, kas rada apjukumu, un beigās redzam, ka tiek izniekots laiks: laiks ģimenei, laiks draudzībai, laiks kopā ar bērniem, vecvecāku uzklausīšanas laiks, nesavtīgas kalpošanas laiks... Dieva laiks. Apstājies uz brīdi, lai atmestu vēlmi izrādīties, būt uzmanības centrā, nepārtraukti atrasties "uz pjedestāla", kas noved pie tā, ka aizmirstam par garīgām vērtībām. Apstājies uz brīdi, lai atmestu vēlmi uzlūkot citus ar lepnības skatienu, sniegt paviršus un nievojošus komentārus, kas rodas tad, kad aizmirstam sirsnību, iejūtību un cieņu pret citiem, īpaši pret vājiem, ievainotiem un grēka dubļos iegrimušiem cilvēkiem.»

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja uz klusuma vērtību, draudzības un tikšanās nozīmi. Viņš aicināja apstāties, lai mēs atmestu vēlmi visu kontrolēt, visu zināt, visu iznīcināt, un tas rodas tad, kad aizmirstam pateikties par dzīvības dāvanu un saņemtajiem labumiem. Mēs esam pieraduši pie pasaules trokšņa, kas dara mūsu ausis nedzirdīgas. Mēs nenovērtajam klusuma radošo spēku un tikšanās ar otru cilvēku lielo vērtību.

Pāvests aicināja arī atvērt acis, lai saskatītu zīmes, kas palīdz stiprināt ticību, padziļināt mīlestību, kā arī norāda pareizo virzienu šīs zemes svētceļojuma laikā. Viņš uzsvēra, ka šodien daudzas ģimenes, neraugoties uz grūtībām un ciešanām, savas mājas veido par mīlestības skolu, kur bērnu ticības entuziasms savijas ar vecvecāku viedumu. Pāvests aicināja ticīgos kontemplēt krustāsistā Jēzus seju, lai spētu uzveikt mazdūšības, apātijas un rezignācijas dēmonus. Svētais tēvs aicināja atgriezties mājās, kur pacietīgi gaida žēlsirdībā bagātais Tēvs. Dieva izstieptā roka nekad nepagurst. Ļausim, lai Kungs dziedina grēka cirstās brūces un īsteno mūsu ticības tēviem doto apsolījumu: «Es jums došu jaunu sirdi un jūsos iedvesīšu jaunu garu, un es izņemšu akmens sirdi no jūsu krūtīm un došu jums miesas sirdi» (Ez 36,26), Pelnu trešdienas dievkalpojumā teica pāvests.

S. Krivteža / VR