Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Dievkalpojumi

Vesperu dievkalpojums Svētā Pāvila bazilikā

Vesperu dievkalpojuma laikā Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā - AP

26/01/2018 15:09

Svētā Pāvila atgriešanās svētkos pāvests vadīja Vesperu dievkalpojumu Romas Svētā Pāvila bazilikā. Noslēdzoties Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību klāt bija arī citu kristīgo konfesiju pārstāvji, to vidū arī luterāņu mācītājs Jenss Martins Krūze, kurš pēc 10 Romā nostrādātiem gadiem dodas darbā uz Hamburgu. Pirms aizbraukšanas, pāvests viņu aicināja dot visiem klātesošajiem savu svētību.

Vesperu uzrunu Francisks iesāka ar stāstu par mazā Mozus atrašanu Nīlas upes ūdeņos. Izglābšanās no ūdeņiem priekšsludina visas Izraeļa tautas izglābšanos, izejot cauri Sarkanajai jūrai. Senie Baznīcas tēvi šo atbrīvojošo fragmentu izmantoja kā Kristības tēlu. Pāvests paskaidroja, ka tie ir mūsu grēki, ko Dievs ir noslīcinājis Kristības dzīvajos ūdeņos. Vēl vairāk nekā Ēģiptes verdzība, grēks draudēja mūs padarīt par vergiem uz mūžiem, taču dievišķās mīlestības spēks to ir apgāzis. Svētais Augustīns Sarkano jūru, kur Izraēlis ieraudzīja Dieva paveikto pestīšanu, tēlo kā pestīšanas avota – krustā sistā Kristus anticipējošu zīmi. Visi kristieši ir izgājuši Kristības ūdeņus un šī sakramenta žēlastība ir sagrāvusi ienaidniekus, grēku un nāvi. Izgājuši no ūdeņiem, esam sasnieguši bērnu brīvību, esam parādījušies kā tauta, kā izglābto brāļu un māsu kopiena, kā “svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi” (Ef 2,19). Pāvests teica, ka visi kristieši dalās fundamentālā pieredzē – Dieva žēlastībā, Viņā varenajā žēlsirdībā nesot mums pestīšanu. Tieši tāpēc, ka Dievs šo uzvaru ir paveicis mūsos, mēs kopā varam dziedāt Viņam slavas dziesmas.

 Dzīvē pieredzam Dieva maigumu, kas ikdienā atbrīvo mūs no grēka, bailēm un nedrošības. Šī dārgā pieredze tiek glabāta sirdī un atmiņā. Bet, tāpat kā tas ir bijis Mozus gadījumā, individuālā pieredze savienojas ar vēl lielāku vēsturi, ar Dieva tautas pestīšanu. To redzam Izraēļa dziesmā. Tā sākas ar individuālu stāstu: “Mans spēks un mana dziesma ir Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana” (Izc 15,2). Vēlāk dziesma kļūst par visas tautas stāstu: “Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis” (13). Pāvests teica, ka tas, kurš dzied šo dziesmu, apzinās, ka vairs neatrodas viens pats Sarkanās jūras krastā, bet ir kopā ar brāļiem un māsām, kas ir saņēmuši tādu pašu žēlastību un tāpat slavina Dievu.

Francisks atgādināja, ka arī svētais Pāvils, kura atgriešanos svin Baznīca, ir pieredzējis Dieva spēku un žēlastību, kas Viņu no Kristus vajatāja ir aicinājis kļūt par Viņa apustuli. Dieva žēlastība arī viņu ir pamudinājusi tiekties pēc kopības ar citiem kristiešiem, sākumā Damaskā, vēlāk Jeruzalemē. Tā ir arī mūsu, ticīgo pieredze. Aizvien pieaugot garīgajā dzīvē, labāk saprotam, ka Dieva žēlastība mūs sasniedz kopā ar citiem un tajā ir jādalās ar citiem. Tādējādi, kad pateicamies Dievam par to, ko viņš ir darījis mūsos, atklājam, ka nedziedam Viņam vieni, bet, ka arī citi brāļi un māsas dzied Viņam.

Pāvests atzīmēja, ka šo pieredzi ir guvušas dažādas kristīgās konfesijas. “Pēdējā gadu simtenī beidzot esam sapratuši, ka kopā atrodamies Sarkanās jūras krastā,” teica Francisks. Atzīstot citu kristīgo tradīciju Kristību, mēs reizē atzīstam, ka arī šo tradīciju sekotāji ir saņēmuši Kunga piedošanu un žēlastību, kas darbojas viņos. “Tāpēc vēlamies lūgties kopā, vēl vairāk vienojot mūsu balsis. Arī tad, ja atšķirības mūs šķir, atzīstam, ka piederam atpestīto kopienai, tai pašai brāļu un māsu kopienai, ko mīl viens Tēvs,” teica pāvests.

Pēc atbrīvošanas izredzētā tauta uzsāka tālu un smagu ceļu cauri tuksnesim. Tā bieži svārstījās, bet guva spēku, atceroties Dieva pestījošo darbu un Viņa vienmēr esošo klātbūtni. Arī mūsdienu kristieši sastopas ar daudzām grūtībām, tos apjož daudzi garīgie tuksneši, kas izklatē cerību un prieku. Ceļā pastāv arī lielas briesmas, kas apdraud dzīvību. Pāvests pieminēja daudzos brāļus, kas šodien tiek vajāti Jezus vārda dēļ. Izlejot savas asinis, viņi, kaut arī dažādām konfesijām piederīgi, kļūst par ticības lieciniekiem, par mocekļiem, ko vieno Kristības saites. Kopā ar draugiem, kas pārstāv citas reliģiskās tradīcijas, kristieši stājas pretim izaicinājumiem pret cilvēka cieņu. Tie bēg no konfliktu un nabadzības situācijām, daudzi kļūst par cilvēktirdzniecības un citu mūsdienu verdzības formu upuriem. Tie cieš no bada pasaulē, kas kļūst aizvien bagātāka ar līdzekļiem, bet nabadzīgāka mīlestībā. Taču, tāpat kā Izaēļa tauta izceļojot no Ēģiptes, kristieši ir aicināti kopā glabāt piemiņu par to, ko Dievs ir paveicis viņos. Atjaunojot šo piemiņu, varam atbalstīt cits citu un apbruņojušies vienīgi ar Jēzu un Evaņģēlija spēku, ar drosmi un cerību stāties pretim jebkuram izaicinājumam.

Pāvests sirsnīgi sveica klātesošos citu kristīgo konfesiju kristiešus, to skaitā Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta pārstāvi, metropolītu Gennadios, Kenterberijas arhibīskapa pārstāvi Romā Bernardu Ntahoturi, ekumenisko delegāciju no Somijas, Bozē ekumeniskā institūta studentus un daudzus citus brāļus un māsas Kristū.

I. Šteinerte/VR

26/01/2018 15:09