Lai tālāk nodotu ticību, jābūt drosmīgiem patiesības lieciniekiem

Piektdienas, 26. janvāra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās ticības tālāknodošanas tematam, pieskaroties trīs atslēgas vārdus – tēvišķība, liecināšana un mātišķība. Šajā sakarā viņš vedināja uz pārdomām par to, kāda ir mūsu ticība. Vai tā, gadījumā, nav remdena? Francisks, pirmkārt, atgādināja, ka īstie tēvi ir visi tie, kuri dzemdina citus ticībā, atver ticības dzīvei, stāstot patiesību; otrkārt – caur mātēm turpinās Baznīcas mātišķība; treškārt – ja nedzīvojam saskaņā ar ticību, tad mūsu vārdi ir tukši.

Svētā Timoteja un svētā Tita liturģiskās piemiņas dienā pāvests komentēja lasījumu no apustuļa Pāvila otrās vēstules Timotejam (sal. Tim 1, 1-8). Pāvils ar savu “neprātīgo sprediķošanu” “dzemdina” Timoteju. Pēdējais uzzināja par Kristu tieši no apustuļa. Vēstulē tiek runāts arī par asarām, jo Pāvils, sprediķojot, nebārstījās ar saldiem vārdiem un puspatiesībām. Viņš sprediķoja ļoti drosmīgi un, pateicoties tam, var apgalvot, ka viņš ir Timoteja tēvs. Pāvests atgādināja, ka sludināšanā nedrīkst pieļaut remdenumu.

“Piedodiet man par šo vārdu”, sacīja Francisks, “bet sprediķošana vienmēr ‘iepļaukā’. Tā ir pļauka, kas tevi sapurina un liek iet uz priekšu. Pats Pāvils lieto vārdu: ‘Neprāts’. Teikt, ka Dievs kļuva cilvēks, ka Viņš tika piesists krustā un tad augšāmcēlās… , tas ir neprāts. Ko Atēnu iedzīvotāji teica Pāvilam? ‘Mēs tevi paklausīsimies citu reizi.’ Tas, kurš sludina ticību, vienmēr ir drusku ‘neprātīgs’. Taču reizēm ir kārdinājums būt ‘pārāk pieklājīgiem’ un izdabāt. Tas ir remdenums”.

Runājot par liecību, Francisks norādīja, ka ticība tiek nodota tālāk, liecinot ar savu dzīvi, kas tādējādi vārdam piešķir spēku. Par pirmajiem kristiešiem teica: “Paskatieties, kā viņi cits citu mīl”. Svētais tēvs atzina, ka mūsdienās cilvēks ienāk draudzē, un viņam nākas dzirdēt, kā ticīgie viens otru aprunā. Mēle ir kā zobens – viņš atgādināja. “Kā tu vari nodot tālāk ticību, ja tu aprunā, baumo, ceļ neslavu?”. Tā vietā, ir jāliecina, lai cilvēks redzētu, ka, lūk, viņš nekad neaprunā otru, dara žēlsirdības darbus, apmeklē slimos, un, lai aizdomātos, kāpēc viņš to dara. Ja cilvēks no malas redz kādu rādām priekšzīmi, tad viņš sāk aizdomāties par ticību. Turpretī, slikts piemērs laupa ticību un padara cilvēkus vājākus.

Kas attiecas uz mātišķību, pāvests norādīja, ka ticība tiek tālāk nodota mātes klēpī, Baznīcas klēpī, jo Baznīca ir māte. Baznīcas mātišķību turpina mammas. Svētais tēvs pastāstīja, ka komunistiskās diktatūras laikā Albānijā kāda klostermāsa bija ieslodzīta cietumā, taču reizēm sargi viņu uz īsu brīdi izlaida pastaigāties, jo domāja, ka šī “nabadzīte” neko nespēs izdarīt. Taču māsa bija “viltīga”. Viņa staigāja gar upi. Sievietes, zinādamas, kad viņa tur gāja, nesa pie viņas savus bērnus, un māsa viņus kristīja ar upes ūdeni. Francisks atzina, ka tas ir skaists piemērs.

Kā ir ar mūsdienu sievietēm? – viņš jautāja. Vai viņas nodot ticību tālāk saviem bērniem? Dažreiz var dzirdēt sakām: “Iemācīsies, taču, kad ies uz svētdienas skolas nodarbībām”. Pāvests kārtējo reizi atzina, ka viņam sāp sirds, redzot, ka bērni neprot apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Viņi neprot, jo viņiem “nav” mammas un vecmammas, kas to iemācītu. “Bieži vien domāju, ko līgavai, kura kļūs par mammu, māca, gatavojoties Laulības sakramenta saņemšanai. Vai viņai tiek mācīts, ka viņai nāksies nodot tālāk savu ticību?”, jautāja Francisks. Homīlijas noslēgumā viņš aicināja lūgties, lai Kungs māca mūs visus, tai skaitā, sievietes un mātes prast nodot ticību tālāk.

J. Evertovskis – Vatikāns