Pāvests jauniešiem: "Tev nav jāmaskējas, ej pie Jēzus tāds, kāds esi!"

Vizītes Peru pēdējās dienas pusdienlaikā Limas pašā centrā pāvests vadīja mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis” un uzrunāja vairākus tūkstošus jauniešu. Viņš tos aicināja raudzīties uz visu dzīvi patiesībā, nebēgt no realitātes un atgādināja, ka Jēzus mūs mīl tādus, kādi esam. “Mēs nevaram saskarsmē ar citiem, ar īstenību un ar sevi pielietot krāsu filtrus, kā to darām ar fotogrāfijām”, viņš sacīja. Filtri un augstā izšķirtspēja der tikai fotogrāfijām un video, bet nekad ar tiem nevaram ‘uzlabot’ savus draugus.

Vēršoties pie klātesošajiem Peru jauniešiem, Svētais tēvs neslēpa savu prieku par to, ka var būt kopā ar viņiem. Viņš apliecināja, ka šādas tikšanās viņam ir ļoti svarīgas. Tagad tās ir vēl jo vairāk nozīmīgas tādēļ, ka šī gada rudenī Vatikānā notiks jauniešiem veltīta sinode. “Jūsu sejas, jūsu ilgas, jūsu dzīve ir svarīga Baznīcai”, viņš uzsvēra, norādot, ka Baznīcai ir jāpiešķir jauniešiem šī lielā nozīme, ko tie ir pelnījuši, un tai jābūt drosmīgai tāpat kā daudzi šīs Dienvidamerikas zemes jaunieši bija drosmīgi. Viņi nebaidījās mīlēt un veltīt savu dzīvi Jēzum. Viņi pieredzēja, ka Kungs viņus pirmais mīlēja tādus, kādi tie bija – ar visām vājībām, trauslumu un ierobežojumiem. Viņu dzīves jēgas noslēpums bija pilnīga paļāvība uz Dievu. Tāds bija, piemēram, sv. Mārtiņš no Porres, kuram savas izcelsmes dēļ nācās piedzīvot daudz nicinājuma, bet kas nekļuva par šķērsli tam, lai viņš īstenotu savus sapņus, mīlētu un veltītu savu dzīvi citu labā.

“Kungs kaut ko uztic katram no mums” – uzsvēra pāvests. “Mums vajadzētu atbildēt Viņam ar uzticēšanos. Lai katrs no mums ielūkojas savā sirdī un padomā: Ko man Kungs ir uzticējis? Ko man Viņš ir uzticējis? Padomāsim par to…! Kas ir manā sirdī no tā, ko Kungs man ir uzticējis?”

Francisks ar izpratni atzina, ka nereti mums ir smagi – nāk prātā visādas negatīvās domas, jūtamies nospiesti, mums liekas, ka pasaulīgie ļaudis gūst virsroku. Pat tad, kad jūtamies atstumti, nezaudēsim paļāvību! – viņš mudināja. Pat tad, kad liekas, ka nespēsim īstenot savus sapņus, vai – ka dziest ticības liesma, neaizmirsīsim, ka Jēzus mums ir līdzās! Nekad nezaudēsim cerību! Vērsīsimies ar savām lūgšanām arī pie svētajiem! Nepagursim!

Turpinot uzrunu, pāvests norādīja uz vēl kādu svarīgu lietu: Jēzus grib, lai mēs atrastos kustībā, tas ir, lai mēs būtu aktīvi, censtos īstenot savus ideālus un izvēlētos sekot Viņa norādēm. Vai esi gatavs sekot Jēzum? – Svētais tēvs jautāja jauniešiem. “Ja gribat būt tam gatavi, lūdziet, lai Jēzus sagatavo jūsu sirdi!” Reizēm mums gadās vilties kādā draugā, taču Jēzus nekad mūsos neviļas. Viņš raugās uz mums ar cerību.

“Bet, tēvs, ja Jūs zinātu, ko es daru… Es runāju vienu, bet daru citu. Mana dzīve nav pilnīgi tīra”, tā kāds varētu iebilst. Tomēr, neraugoties ne uz ko, Jēzus nekad nepārstāj uz mums cerēt – vēlreiz atgādināja pāvests. Viņš aicināja katru ielūkoties sevī un teikt “paldies” Kungam par Viņa pastāvīgo klātbūtni.

Francisks arī atgādināja, ka sirdi nevaram apstrādāt ar “fotošopu”. To varam izdarīt ar fotogrāfijām, bet ne ar savu sirdi, ne ar draugiem, ne ar dzīvi. Tieši sirdī tiek likta uz spēles mīlestība un mūsu laime. Tieši sirds parāda, kas tu patiesībā esi. Jēzus negrib, lai mēs dzīvotu ar maskām, lai “nopūderētu” savu sirdi. Neaizmirsīsim, ka Viņš mūs mīl tādus, kādi esam.

Ko darīt, ja pārņem mazdūšība? Pāvests ieteica ņemt rokās Bībeli, to lasīt un atcerēties par Viņa izvēlētajiem draugiem – par Mozu, kurš bija neveikls runāšanā, par Ābrahamu, kurš bija jau vecs, par Zaheju, kurš bija maza auguma, par Pāvilu, kurš vajāja kristiešus, par Magdalēnu, kura bija grēciniece, par Pēteri, kurš noliedza Jēzu, bet tik un tā kļuva par pāvestu, un citiem. Galvenā lieta, uz ko Jēzus skatās, ir mīlestība. Cik manā sirdī ir mīlestības? “Nekad nezaudējiet drosmi, ejiet vienmēr uz priekšu, jo pa dzīvi jāiet ar paceltu galvu”, sacīja Svētais tēvs.

Uzrunas beigās Francisks vērsās pie Peru iedzīvotājiem un visas pasaules sabiedrības ar speciālu aicinājumu padomāt par Kongo Demokrātisko Republiku, no kurienes pienāk satraucošas ziņas. Pāvests lūdza šīs valsts valdību, atbildīgos par šo zemi un visus tās iedzīvotājus darīt visu iespējamo, lai izvairītos no ikvienas vardarbības un meklētu risinājumus tam, kā veicināt kopējo labumu. Viņš aicināja lūgties šajā nodomā, lūgties par brāļiem Kongo Demogrātiskajā Republikā.

J. Evertovskis – Vatikāns