Kopienas dvēsele ir mērāma pēc tā, cik lielā mērā tā spēj vienoties smagos brīžos

Uzturēdamies Peru, pāvests piektdienas vakarā privātā vizītē apmeklēja savus ordeņa brāļus jezuītus Limas San Pedro baznīcā, bet sestdienas agrā rītā ar lidmašīnu devās uz Truhiļjo pilsētu. 4 kilometru attālumā no tās atrodas mazāka pilsētiņa – vēsturiskā Uančako. Tās apkārtnē joprojām tiek veikti arheoloģiskie izrakumi, kas atklāj inku kultūras mantojumu.

Uančako laukumā pāvests celebrēja Svēto Misi. Tuvumā esošā okeāna viļņi lieliski saderēja ar homīlijā aplūkotajiem zvejniekiem – Jēzus mācekļiem. Uančako lagūna gadsimtiem ilgi ir kalpojusi par iztikas avotu Peru zvejniekiem. “Jūs, tāpat kā apustuļi, pazīstat dabas spēku un esat pieredzējuši tās untumus,”sacīja pāvests Svētās Mises dalībniekiem. Tapat kā apustuļiem, kas stājās pretim vētrai uz ezera, peruāņu zvejniekiem ir nācies saskarties ar “Niņjo kostjero” brāzmaino spēku, kura sekas joprojām pārdzīvo daudzas piekrastes ģimenes.

Francisks aicināja Euharistijā vienoties ar Jēzu, kurš pazīst sāpes un pārbaudījumus. “Viņš ir izgājis visas sāpes, lai varētu mūs pavadīt mūsu sāpēs. Jēzus uz krusta vēlas būt tuvs katrā sāpīgā brīdī, ko pardzīvojam. Viņš vēlas mums pasniegt roku un palīdzēt piecelties,” teica pāvests.

Izmantojot Evaņģēlijā dzirdēto līdzību par gudrajām jaunavām, pāvests aicināja piepildīt dzīvi ar tādu eļļu, kas ļauj iedegties mūsu lampiņām un izved mūs cauri tumsai. Francisks sacīja, ka “Niņjo” piemeklēti, peruāņi šeit prata piecelties, jo viņiem bija solidaritātes eļļa. Tie palīdzēja cits citam ar neskaitāmiem konkrētiem tuvākmīlestības žestiem. Viņi spēja dalīties tai mazumā, kas tiem piederēja.

Pāvests atzīmēja, ka kopienas dvēsele ir mērāma pēc tā, cik lielā mērā tā spēj vienoties smagos brīžos, lai saglabātu cerību. Nav izslēgts, ka šos krastus, kuros atrodas arī Uančako, var piemeklēt citas vētras, pie tam ne tikai dabas fenomenu izraisītās vien. Pie šādām vētrām, kas uz spēles liek cilvēka garu, pāvests pieskaitīja arī organizēto noziedzību, tās radīto nedrošību, izglītības un darba trūkumu, kā arī cilvēka cienīga mājokļa trūkumu. Arī šo “vētru” priekšā pāvests aicināja aust atbalsta un cerības tīklus. Francisks norādīja, ka no vētrām “nav labākas izejas par Evaņģēliju”. Viņš apliecināja:

“Jēzū ir rodams gara spēks, lai kā pašsaprotamu lietu nepieņemtu ļaunumu, to, kas izkaltē sirdi un vēl ļaunāk – nolaupa cerību. Jēzū ir rodams Gars, kas mūs padara par ticīgo kopienu, kurā cits citu spējam savstarpēji atbalstīt, kopienu, kas cer un tāpēc cīnās pret daudzveidīgām negācijām, kopienu, kas mīl un nepieļauj, ka paliekam nolaistām rokām.”

   Homīlijas noslēgumā pāvests pieminēja peruāņu lielo mīlestību pret Dievmāti. Viņš aicināja lūgties, lai viņa tos aptin ar savu apmetni un vienmēr ved pie sava Dēla.

I. Šteinerte/VR