2018-01-10 15:49:00

Kardināla A. Amato ieskats pāvesta dokumentā par svētajiem un viņu relikvijām


2017. gada 11. jūlijā pāvests Francisks izdeva Motu Proprio “Maiorem hac dilectionem”, km ir pievienota arī instrukcija “Relikvijas Baznīcā: to autentiskums un uzglabāšana”. Šo dokumentu komentē Svēto lietu kongregācijas prefekts, kardināls Andželo Amato. Viņš atzīmē, ka līdz šim Dieva kalpa beatifikācijai, izņemot dažus retus gadījumus, bija nepieciešami divi nosacījumi: tikumu varonība un moceklība. Pēc Motu Proprio publicēšanas, tiek pievienots trešais nosacījums. Tas attiecas uz kristiešiem, kuri brīvi un saskaņā ar savu gribu, upurē savu dzīvību kāda cita labā. Šeit, savukārt, ir nepieciešami 5 kritēriji. Pirmais un nozīmīgākais ir pieņemt drīzu un nenovēršamu nāvi, kas nav moceklība, jo moceklība notiek tad, kad vajātājs kādu nogalina naidā pret ticību. Bez šaubām, Dieva kalpam, kurš labprātīgi pieņem nāvi, ir jābūt dzīvojušam saskaņā ar kristīgajiem tikumiem.

Kā vienu no piemēriem kardināls Amato min ar mēri slimo aprūpēšanu, apzinoties, ka aprūpētājs pats var inficēties ar šo slimību. Vēl viens piemērs ir grūtnieces apņemšanās laist pasaulē bērnu, droši zinot, ka pati ies bojā. Tāpat šai kategorijā ietilpst, piemēram, kāda jaunieša apņemšanās iet nāvē ģimenes tēva vietā, kuram mājās palikuši mazi bērni. Arī karavīrs, kurš ienaidnieka ugunīs turpina palīdzēt ievainotajam, ir gatavs upurēt savu dzīvību cita labā.

Šāda veida piemēri ir bijuši arī pagātnē. Svētais Aloizijs Gonzaga no sava ordeņa priekšniecības saņēma atļauju aprūpēt ar mēri slimos Romas iedzīvotājus. Viņš inficējās arī pats un nomira 23 gadu vecumā. Līdzīgā veidā Damians de Vesters, kalpodams par misionāru, labprātīgi kopa lepras slimniekus, zinot, ka var saslimt arī viņš. Savu dzīvību par vēl nedzimušo bērnu apņēmās upurēt ģimenes māte un mediķe Žanna Beretta Molla. Pretēji ieteikumam veikt abortu, viņa laida pasaulē meitu, droši zinādama, ka pati ies bojā. 

Kas attiecas uz Motu Proprio pievienoto instrukciju par relikvijām, kardināls Andželo Amato vispirms stāsta par to, kas ir relikvijas un kāpēc Baznīca tās godina. Viņš atgādina, ka saskaņā ar divus gadu tūkstošus ilgo kristīgo tradīciju, pret svēto attēliem un relikvijām Baznīca ir izrādījusi īpašu cieņu. To godināšana notiek tāpēc, ka svētīgo un svēto miesas zemes virsū ir kalpojušas par Svētā Gara dzīvo svētnīcu un par viņu svētuma instrumentu.

Relikvijas tiek iedalītas ļoti nozīmīgās un mazāk nozīmīgās. Par ļoti nozīmīgām tiek uzskatīts svēto un svētīgo ķermenis, to galvenās daļas, kā arī viss pelnu apjoms viņu kremācijas gadījumā. Lai nodrošinātu relikviju saglabāšanu un godināšanu, kā arī, lai pasargātu no iespējamiem bojājumiem, relikvijas tiek glabātas aizzīmogotās urnās un novietotas vietās, kurās tās atrodas drošībā un tai pašā laikā ir pieejamas kultam.

Kas ir mazāk nozīmīgās relikvijas? Svēto lietu kongregācijas prefekts paskaidro, ka tie ir nelieli svēto un svētīgo miesas fragmentiņi, kā arī priekšmeti, kas ir atradušies tiešā saskarē ar šīm personām. Arī mazāk nozīmīgās relikvijas tiek glabātas aizzīmogotos šķirstos un kalpo par godināšanas objektu.

Kardināls Amato atzīmē, ka instrukcija “Relikvijas Baznīcā: to autentiskums un uzglabāšana” būs noderīgs ceļvedis bīskapiem un eparhiem, jo tas sniedz precīzus norādījumus par attieksmi pret svēto un svētīgo mirstīgajām atliekām, to pārvietošanu no vienas vietas uz otru, eventuālo svētceļojumu no vienas pilsētas uz citām, vai no vienas valsts uz citām. Lai veiktu jebkādu darbību saistībā ar relikvijām, ir nepieciešamas ekleziālo un atsevišķos, jo īpaši svētceļojumu gadījumos, civilo autoritāšu atļaujas, kā arī Svēto lietu kongregācijas atļauja.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.