Svarīgākie notikumi pāvesta Franciska darbībā 2017. gadā
Tikai dažas dienas palikušas līdz gada beigām. Šais 12 mēnešos ir dzīvots līdzi visdažādākajiem notikumiem pasaulē. Vatikāna radio ik dienas esam atspoguļojuši pāvesta Franciska darbību. Šoreiz aplūkosim, kas tajā ir izcēlies visvairāk.
4. janvārī bija sarīkota audience ar Itālijas vidienē notikušajā zemestrīcē cietušajiem. Ap 7000 cilvēku bija ieradušies Pāvila VI zālē Vatikānā. Pāvests cita starpā teica: “Lai atjaunotu un spētu atjaunot, ir vajadzīgas sirdis un rokas, mūsu rokas, visu rokas. Tādas rokas, ar kurām Dievs ir radījis pasauli, rokas, kas dziedina.”
9. janvārī pāvests sveica diplomātiskā korpusa locekļus. Tikšanās laikā vislielākā uzmanība bija veltīta terorisma problēmai pasaulē. Francisks teica: “Nē slepkavības neprātam, kas izmanto Dieva vārdu”.
15. janvarī Romas bīskaps apmeklēja vienu no mūžīgās pilsētas draudzēm. Viņš izcēla kristīgās liecības vērtību un jautāja: “Vai vēlaties perfektu draudzi?” Tad atsakieties no tenkām! Ja tev ir kaut kas pret otru, tad ej, un pasaki to viņam, ej pasaki sejā, vai saki to prāvestam, bet nekādā ziņā netekno ar citiem. Ja draudze ir brīva no tenkām, tad tā ir zīme, ka tajā mājo Svētais Gars.”
18. janvārī notika vispārējā audience nedēļas par kristiešu vienotību ietvaros. Pāvests atskatījās uz Reformācijas 500 gadu atceri Lundā. Viņš teica: “Šīs kopīgās atceres garā, mēs raugāmies vairāk uz to, kas vieno, nekā to, kas šķir, un turpinām iet kopā, lai nostiprinātu mūsu vienotību un piešķirtu tai arvien redzamāku formu.”
19. janvārī Vatikānu apmeklēja ekumeniskā delegācija no Somijas. Arī šoreiz Svētais tēvs atskatījās uz kopīgajām svinībām Lundā, Zviedrijā, un apgalvoja: “Mārtiņa Lutera nodoms pirms 500 gadiem bija atjaunot Baznīcu, nevis to šķirt. Šī tikšanās mūs apveltīja ar drosmi un spēku raudzīties nākotnē, raudzīties uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, uz ekumenisko gājumu, ko esam aicināti iet kopā.”
17. februārī Francisks ieradās vizītē “Roma Tre” universitātē. Tā ir pirmā Romas bīskapa vizīte laiciskā augstskolā. Francisks šeit runāja par dialoga nepieciešamību starp atšķirīgo.
26. februārī pāvests viesojās Anglikāņu baznīcā Romā. Arī šī bija pirmā pāvesta vizīte pie anglikāņu kopienas. Francisks aicināja kopā liecināt mīlestības Evaņģēliju un teica: “Ir jāmeklē teoloģisks dialogs, lai uzmeklētu arī saknes, dialogs par sakramentiem, par daudzām lietām, par kurām vēl neesam vienisprātis. Taču to nav iespējams izdarīt laboratorijā. Dialogs ir jāmeklē ejot, veicot ceļa gājumu.”
12. martā Romas bīskaps ar savu ierašanos priecēja Svētās Magadalēnas no Kanosas draudzes bērnus un pieaugušos. Šeit pāvests runāja par uzklausīšanas nozīmi. Viņš pretstatīja pārmērīgu mobilā tālruņa izmantošanu pret patiesu komunikāciju. Francisks atzīmēja: “Nav dialoga. Es saku vienu lietu, tu saki otru, bet viss ir virtuāls. Ir jārod konkrēts dialogs un to saku jums, jaunieši. Kā sākt dialogu? Ar ausīm. Ir jāatbloķē ausis. Ir jātur ausis vaļā, lai dzirdētu, kas notiek!”
24. martā pāvests tikās ar Romā notikušā Eiropas līderu saieta dalībniekiem, kas kopā atzīmēja 60. gadskārtu kopš Eiropas traktātu parakstīšanas. Francisks aicināja ieguldīt dzīvībā, ģimenē un jauniešos, lai dotu atjaunotu sparu un cerību nākotnes Eiropai.
25. martā notika Svētā tēva vizīte Milānā. To viņš sāka līdz ar perifērijas apmeklējumu. Pāvests šeit saņēma dāvanā restaurētu Dievmātes attēlu. Pateicoties, viņš teica: “Tā ir restaurēta un arī Baznīcai vienmēr ir nepieciešams būt restaurētai.”
2. aprīlī sekoja vēl viena vizīte Itālijā. Šoreiz 2012. gada zemestrīces skartajos apgabalos – Karpi un Mirandolā. Vizītes noslēgumā pāvests sacīja: “Brūces paliks visu mūžu, taču raugoties uz tām, jums būs drosme augt pašiem un audzināt savus bērnus saskaņā ar to cieņu, ar to spēku, ar to cerības garu, ar to drosmi, kas jums bija brīdī, kad guvāt šīs brūces.”
14. aprīlī Krustaceļa noslēgumā Kolizejā Francisks lūdza piedošanu par ļauno, kas cilvēci plosa šodien: “Par visiem iznīcības attēliem, par noslīkšanu jūrā, kas jau ir kļuvusi par pierastu lietu (...), par nevainīgo asinīm, ko ik dienas izlej sievietes, bērni, imigranti un vajātie...”
16. aprīlī Lieldienās, kurās apritēja arī 90 gadi emeritētajam pāvestam Benediktam XVI, Francisks Svētajā Misē pakavējās pie atstumšanas “kultūras” un izcēla Augšāmcelšanās notikumu, teikdams: “Atmestais akmens ir kļuvis par mūsu eksistences pamatu”.
28. un 29. aprīlī notika Franciska vizīte Ēģiptē. Noslēguma Svētajā Misē Kairā viņš apgalvoja: “Vienīgais ekstrēmisms, ko drīkst atļauties ticīgie, ir mīlestība”.
4. maijā, piedaloties pirmajā Svētā Krēsla Sociālo Komunikāciju dikastērija plenārasamblejā, pāvests atzīmēja, ka reforma nenozīmē lietu izbalsināšanu, bet gan citas formas piešķiršanu lietām, to sakārtošanu citādā veidā.
12. un 13. maijā Svētais tēvs veica svētceļojumu uz Fatimu. Šeit viņš pasludināja par svētiem Dievmātes vizionārus, divus ganiņus Jacintu un Francisku. Pāvests atgādināja, ka mums visiem debesīs ir Māte un piebilda: “Es nevarēju šeit neierasties, lai pagodinātu Jaunavu Mariju un uzticētu viņai viņas dēlus un meitas. No viņas rokām nāks cerība un miers, kurš tik ļoti ir nepieciešams un ko es gribu izlūgt (...), īpašā veidā par slimajiem un nespēcīgajiem, cietumniekiem un bezdarbniekiem, nabadzīgajiem un atstātajiem.”
27. maijā Francisks apmeklēja Dženovu. Viņš ieradās arī Ilvas uzņēmumā, kur tikās ar strādniekiem. “Darba pasaule ir cilvēces prioritāte. Tāpēc tā ir arī kristiešu prioritāte un mūsu prioritāte. Tā ir arī pāvesta prioritāte,” sacīja Svētais tēvs.
3. jūnijā Francisks piedalījās Vasarsvētku vigīlijā kopā ar Baznīcas harizmātiskajām kustībām senajā Romas “Circo Massimo” arēnā. Viņš aicināja dalīties Kristībā Svētajā Garā ar visiem Baznīcā, slavēt Kungu bez mitēšanās, iet kopā ar dažādu Baznīcu un kristīgo kopienu kristiešiem lūdzoties un sniedzot palīdzību nabadzīgajiem un slimajiem.
10. jūnijā notika Svētā tēva vizīte Kvirinālā. Tiekoties ar Itālijas valsts galvu, prezidentu Serdžo Mattarellu Francisks aicināja apvienot spēkus un iniciatīvas, lai radītu un pavadītu procesus, kas nodrošina pieeju darba iespējām, kas atbilst cilvēka cieņai.
20. jūnijā pāvests devās uz Bodzolo Barbianu Itālijā, kur lūdzās arī pie priesteru Primo Madzolari un Lorenco Milani kapu kopiņām. Viņš sevi sauca par svētceļnieku, kas vēlas iet divu minēto prāvestu pēdās, kuri, kalpojot Kungam un Dieva tautai, aiz sevis ir atstājuši gaišu, bet toreiz daudziem neērtu pavedienu.
28. jūnijā notika kardinālu Konsistorijs. Svinību laikā pāvests aicināja raudzīties uz “krusta realitāti” pasaulē, kur ir nevainīgie, kas cieš un mirst karu un terorisma dēļ; kur ir verdzības formas, kas nepārstāj atņemt cilvēcisko cieņu pat cilvēktiesību laikmetā; kur ir bēgļu nometņu realitāte, ko dažviet nevar nosaukt pat par šķīstītavu, bet gan drīzāk par elli; kur ir sistemātiskas atmešanas realitāte, izmetot mēslainē visu to, kas vairs neder, ieskaitot cilvēkus.
No 6. līdz 11. septembrim notika pāvesta ceļojums pa Kolumbiju. Svētās Mises laikā Kartahenā, Francisks izteica spēcīgu narkotirdzniecības nosodījumu un atjaunoti aicināja “spert pirmo soli” nacionālās izlīgšanas procesā, veicināt kopējo labumu, vienlīdzību, taisnību, cilvēka dabas un tās vajadzību respektu.
24. septembrī, Žēlsirdības piektdienā, Francisks apmeklēja Svētās Lūcijas vārdā nosaukto nodibinājumu. Tas ir specializējies pacientu neirorehabilitācijā, kuri cieš no kustību un kognitīvā deficīta. Pāvests īpaši uzkavējās nodaļās, kur atradās bērni un jaunieši.
1. oktobrī notika vizīte Čezenā Itālijā. Svētais tēvs nosodīja korupciju un atzīmēja, ka labs politiķis vienmēr kļūst par “mocekli”, jo viņš neatsakās no savām idejām, bet apspriež tās ar visiem, lai panāktu kopējo labumu.
10. oktobrī notika 25 gadu atcere, kopš izdots Katoliskās Baznīcas katehisms. Plašu atbalsi masu medijos guva pāvesta vārdi par nāvessodu: “Ir spēcīgi jāapgalvo, ka nāves spriedums ir necilvēcisks mērs, kas pazemo personas cieņu.”
16. oktobrī pāvests ieradās ANO Pārtikas un lauksaimniecības mītnē, kas atrodas Romā. Viņš teica uzrunu, kurā aicināja sargāt katras cilvēciskās būtnes tiesības uz pārtiku saskaņā ar savām vajadzībām. Francisks aicināja starptautisko kopienu uz pakāpenisku un sistemātisku atbruņošanos un uz cīņu pret visu to, kas izraisa klimatiskās izmaiņas.
26. oktobrī notika satelītsavienojums ar starptautisko kosmosa staciju. 25 minūtes pāvests runāja ar Paolo Nespoli un citiem astronautiem, un šo staciju nosauca par “nelielo Stikla pili”, kurā tiek rādīts liels starptautiskās sadarbības piemērs.
2. novembrī – Mirušo piemiņas dienā, Svētais tēvs celebrēja Svēto Misi Nettuno kapsētā un apmeklēja arī Ardeatīnas masu apbedījumu vietu. Francisks šeit lūdzās un nolika baltas rozes uz dažām kapu kopiņām. Pavisam “Fosse Ardeatine” atdusas 335 upuri, tai skaitā militārās un civilās personas, kas tika nogalinātas 1944. gada 24. martā. Vizītes laikā klāt bija Romas ebreju rabīns Rikardo Di Seņji.
8. novembrī Svētais tēvs uzsāka jaunu katehēžu ciklu, lai palīdzētu labāk saprast Euharistijas skaistumu. Līdz šim viņš ir aicinājis mācīt bērniem “labi izdarīt krusta zīmi”, bet par Svēto Misi teicis, ka tā “nav nekāda izrāde”. “Esmu ļoti sarūgtināts, kad svinot to šeit, Svētā Pētera laukumā, vai bazilikā, redzu daudzus uz augšu paceltus viedtālruņus, pie tam ne tikai ticīgo, bet arī dažu priesteru un pat bīskapu rokās,” nesen teiktajā katehēzes mācībā atzīmēja pāvests.
10. novembrī Francisks pieņēma audiencē simpozija par atomatbruņošanos dalībniekus. Viņš stingri nosodīja atomieročus kā tādus, atgādināja par draudiem, ko var izraisīt to lietošana, kā arī pati to esamība, jo tā rada baiļu loģiku, kas neattiecas vien uz konfliktējošām pusēm, bet uz visu cilvēci.
No 26. novembra līdz 2. decembrim pāvests ceļoja pa Mjanmu un Bangladešu. Mjanmā Francisks tikās arī ar Nobela prēmijas laureāti Aunu Sanu Su Čī un norādīja, ka reliģiskās atšķirības nedrīkst būt par šķelšanās un neuzticības iemeslu. Bangladešas posmā lielu starptautisku reoznansi guva pāvesta apskāviens ar rohindža bēgļiem. Viņiem Svētais tēvs adresēja šādu uzrunu: “Visu to vārdā, kas jūs vajā, kas ir nodarījuši ļaunu, jo īpaši pasaules vienaldzības dēļ, es lūdzu piedošanu.”
17. decembrī Francisks apmeklēja Svētās Martas dispanseru, kur ārstējas bērni. “Bērnu prieks ir dārgmanta”, apgalvoja pāvests un aicināja darīt visu iespējamo, lai viņi turpina priecāties, jo prieks ir kā laba augsne.
21. decembrī Svētais tēvs teica garu uzrunu Romas kūrijas darbiniekiem, kurā aicināja pārvarēt “nelīdzsvaroto un deģenerēto sazvērestības un mazo noslēgto grupiņu loģiku”, ieskaitot “vēzi, kas ved pie paļaušanās tikai uz sevi”. Pāvests nosodīja arī “uzticības nodevējus”. Vēlāk viņš aplūkoja dažādas jomas, kurās kalpo Vatikāna diplomātija.
25. decembrī, Ziemassvētkos, pāvests deva svētību “Urbi et Orbi” – “Pilsētai un pasaulei”. Uzrunājot klātesošos, kā arī visas pasaules ticīgos no Vatikāna bazilikas centrālā balkona, Francisks aicināja: “Apņemsimies mūsu pasauli darīt cilvēcīgāku, lai tā varētu būt šodienas un rītdienas bērnu cienīga”.
I. Šteinerte/VR
| All the contents on this site are copyrighted ©. |