Betlēmē iedegas Dieva maiguma revolucionārā dzirksts

“Marija laida pasaulē To, kurš ir Gaisma, Marija deva mums gaismu. Viss šajā naktī kļuva par cerības avotu”, sacīja pāvests Ganiņu Svētās Mises laikā. Ziemassvētku vigīlijas dievkalpojums notika Svētā Pētera bazilikā. Tajā piedalījās ticīgie no visas pasaules, no dažnedažādiem mūsu planētas nostūriem, tādā veidā atklājot Pestītāja atnākšanas gaidu universālo raksturu. Lūgšanu nodomi izskanēja ne vien itāļu, bet arī arābu, portugāļu, ķīniešu, rumāņu un bengāļu valodā. Pēdējā valodā runā Bangladešā, ko pāvests vēl pavisam nesen apmeklēja. Dažādu tautu un valodu ticīgo nākšana pie jaundzimušā Bērna Jēzus ir zīme tam, ka visos cilvēkos ir ilgas pēc Pestītāja.

Tāpat kā šodien miljoni cilvēku visā pasaulē, tāpat arī pirms 2000 gadiem Jēzus ienāca pasaulē nabadzīgā un vienkāršā ģimenē, un tika apkārtējo ļaužu atmests. Homīlijā Svētais tēvs pievērsās tiem, kuri ir zaudējuši savu zemi, tēviju un sapņus, kuri ir spiesti šķirties no saviem mīļajiem un doties svešumā, kur tos neviens negaida, un kuri tomēr saista savu nākotni ar lielām cerībām. Betlēmes notikums arī viņiem paver iespēju, jo Dievs ir klātesošs visās situācijās, par kurām domājam, ka Viņa tur nav, un visos cilvēkos. Tāpēc pāvests atgādināja, ka Ziemassvētki ir laiks, kad varam pavērt ceļu aizvien jaunām tuvākmīlestības izpausmēs, lai visi cilvēki varētu piedzīvot, kā viņš teica, Dieva “revolucionāro maigumu”.

Pāvesta Homīlijas visa teksta tulkojums:

Marija “dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silītē, jo tiem nebija vietas mājvietā” (Lk 2, 7). Ar šiem vienkāršajiem, bet skaidrajiem vārdiem Lūkass mūs aizved pie šīs svētās nakts paša kodola: Marija laida pasaulē To, kurš ir Gaisma, Marija deva mums gaismu. Tas ir vienkāršs stāsts, kas ļauj mums iegremdēties notikumā, kas uz visiem laikiem izmaina mūsu vēsturi. Tai naktī viss kļuva par cerības avotu.

Atgriezīsimies pie dažiem iepriekšējiem pantiem. Imperatora dekrēta dēļ Marija un Jāzeps bija spiesti doties prom. Viņiem nācās pamest savus cilvēkus, savu māju, savu zemi un doties ceļā, lai piedalītos tautas skaitīšanā. Šis ceļš jaunajam pārim, kas gaidīja bērnu, nemaz nebija ne ērts, ne arī viegls. Viņi bija spiesti pamest savu zemi. Viņu sirdis bija cerības pilnas un vērstas uz nākotni, jo pasaulē bija jānāk bērnam; taču viņu soļus pavadīja nedrošība un apdraudētības sajūta – kā visiem, kam jāpamet mājas.

Un pēc tam viņiem bija jātiek galā varbūt ar pašu grūtāko, proti, viņi ieradās Betlēmē un pieredzēja, ka šai zemē viņi nav gaidīti, šai zemē viņiem nebija vietas.

Un tieši tur, šajā izaicinājuma kontekstā, Marija mums dāvāja Emanuēlu. Dieva Dēlam nācās piedzimt kūtiņā, jo pie savējiem Viņam neatradās vieta. “Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Un tur… pilsētas tumsā, kur no tālienes atnākušam svešiniekam nav vietas palikšanai, nav sava stūrīša; tur šajā drūzmēšanās pārņemtās pilsētas tumsā, pilsētas, kas, šķiet, šoreiz grib sevi celt, pagriežot citiem muguru, tumsā iedegas Dieva maiguma revolucionārā dzirksts. Betlēmē paveras maza iespēja tiem, kas zaudējuši savu zemi, tēviju, sapņus; un pat tiem, kurus sevī noslēgta dzīve novedusi līdz elpas trūkumam.

Aiz Jāzepa un Marijas soļiem slēpjas daudzu jo daudzu cilvēku soļi. Mēs redzam veselu ģimeņu soļus, ģimeņu, kas šodien ir spiestas aizbraukt. Mēs redzam miljoniem cilvēku, kuri nevis paši izvēlas doties prom, bet ir spiesti to darīt un šķirties no saviem mīļajiem, jo tiek izraidīti no savas zemes. Daudzos gadījumos šāda aizbraukšana saistās ar lielām cerībām, ar gaišu skatu uz nākotni; taču attiecībā uz daudziem citiem aizbraukšanas gadījumiem var lietot vienu vienīgu vārdu, proti, izdzīvošana. Pārdzīvot kārtējos Herodus, kuriem nevainīgo asins izliešana, lai uzspiestu savu varu un palielinātu bagātību, nesagādā nekādas problēmas.

Marija un Jāzeps, kuriem neatradās vieta palikšanai, ir pirmie, kas apskauj To, kurš nāk mūsu vidū, lai mums visiem sagādātu pilsonības dokumentu. To, kurš savā nabadzībā un niecībā atmasko varenos un atklāj, ka īstā vara un patiesā brīvība nozīmē cienīt un sniegt palīdzību visvājākajam viņa trauslumā.

Tajā naktī, Tas, kuram nebija vietas, kur piedzimt, tiek pasludināts tiem, kam nebija vietas pie klātiem galdiem un pilsētas ielās. Šo Labo Vēsti kā pirmie saņem gani. Tie bija vīrieši un sievietes, kas sava darba dēļ bija spiesti dzīvot sabiedrības nomalēs. Dzīves apstākļu un to vietu dēļ, kurās tie bija spiesti uzturēties, viņi nevarēja ievērot visus ar reliģisko šķīstīšanos saistītos rituālos priekšrakstus un tāpēc tika uzskatīti par nešķīstiem. Viņus nodeva ādas krāsa, apģērbs, smaka, runas veids un izcelsme. Viss viņos izraisīja neuzticēšanos. – Vīrieši un sievietes, no kuriem vajadzēja turēties pa gabalu un baidīties; viņi tika uzskatīti par pagāniem ticīgo vidū, par grēciniekiem taisnīgo vidū, par svešiniekiem pilsoņu vidū. Viņiem – pagāniem, grēciniekiem un svešiniekiem eņģelis sacīja: “Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs” (Lk 2, 10).

Lūk, prieks, kurā šajā naktī esam aicināti dalīties, svinēt un pasludināt. Prieks, ar kuru Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā apskāva mūs – pagānus, grēciniekus un svešiniekus, un aicina, lai arī mēs darām tāpat!

Lai šajā naktī ticība liek mums saskatīt, ka Dievs ir klātesošs visās situācijās, par kurām domājam, ka Viņa tur nav. Viņš ir klātesošs arī tai netaktiskajā viesī, kurā bieži Viņu grūti atpazīt; kurš staigā pa mūsu pilsētām, mūsu kvartāliem, brauc mūsu autobusos, klauvē pie mūsu māju durvīm.

Un tā pati ticība lai mudina mūs atvēlēt vietu jaunam sociālam skatījumam, – nebaidīties izmēģināt jaunus integrēšanas veidus, lai nevienam nevajadzētu justies tā, ka šai zemē viņam nav vietas. Ziemassvētki ir laiks, lai pārveidotu baiļu spēku tuvākmīlestības spēkā, – spēkā, kas pavērtu ceļu jaunām tuvākmīlestības izpausmēm. Tuvākmīlestībā, kas nepierastu pie netaisnīguma kā pie dzīves normas, bet kurai pietiktu drosmes, lai saspīlējumos un konfliktos kļūtu par “maizes namu”, par viesmīlības zemi. To mums atgādināja svētais Jānis Pāvils II. “Nebīstieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!” (Pontifikāta sākuma Misē teiktā homīlija, 1978. gada 22. oktobris).

Betlēmes Bērnā Dievs iziet mums pretī, lai panāktu, ka mēs kļūstam par apkārtējās dzīves veidotājiem. Viņš dāvā sevi, lai mēs Viņu paņemtu uz rokām, paceltu, apskautu un piekļautu sev; lai Viņā mēs nebaidītos ņemt savās rokās, piecelt un apskaut izslāpušo, svešinieku, atkailināto, slimo, cietumnieku (sal. Mt 25, 35-36). “Nebīstieties! Atveriet plaši durvis Kristum!” Šajā Bērnā Dievs aicina mūs piepildīties ar cerību. Viņš aicina mūs kļūt par sargiem, kas ir nomodā pār tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ir saļimuši zem vilšanās nastas, tik daudzas durvis atrodot aizslēgtas. Šajā Bērnā Dievs mūs dara par savas viesmīlības zīmi.

Aizkustināti priekā par saņemto dāvanu, mēs lūdzam Tevi, Mazais Betlēmes Bērns, lai tavas raudas pamodina mūs no mūsu vienaldzības un atver mums acis, lai ieraugām tos, kas cieš! Lai tavs maigums palīdz mums kļūt iejūtīgiem un sajust, ka esam aicināti saskatīt Tevi visos, kas ierodas mūsu pilsētās, ienāk mūsu vēsturē un mūsu dzīvē! Lai tavs revolucionārais maigums pārliecina mūs justies aicinātiem uzņemties atbildību, sniegt cerību un maigumu mūsu ļaudīm! 

Jānis Evertovskis – Vatikāns