Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Tikšanās

Romas Kūrija – tilts starp pāvestu un ārpasauli

Pāvests tiekas ar Romas Kūrijas darbiniekiem - AFP

21/12/2017 15:09

Tuvojoties Kristus Dzimšanas svētkiem, ceturtdien, 21. decembrī, pāvests tikās ar Romas Kūrijas darbiniekiem, lai apmainītos visa laba vēlējumiem. “Lai šie Ziemassvētki atver mums acis, lai tādējādi mēs atmestu visu, kas ir virspusējs, neīsts, slikts un nepatiess, un lai mēs saskatītu to, kas ir būtisks, patiess, labs un autentisks”, vēlēja Francisks.

Romas Kūrijas darbinieki ir Svētā tēva vistuvākie līdzstrādnieki. Viņš atgādināja, ka Kūrija ir ļoti sena, kompleksa un cēla institūcija, ko sastāda dažādu kultūru, valodu un mentalitāšu cilvēki. Tā vienmēr ir bijusi un ir joprojām saistīta ar Romas bīskapu jeb pāvestu. Tā palīdz Svētajam tēvam izpildīt uzdevumu, ko viņam uzticēja pats Kristus, proti, kalpot Baznīcai un sludināt Labo vēsti visā pasaulē. Taču kāda ir šīs vests pati būtība? Francisks atgādināja, ka sludināt Labo vēsti nozīmē pasludināt, ka Dievs ir Emanuēls, tas ir, Dievs starp mums, ka Viņš kļuva Cilvēks, lai katram cilvēkam atklātu savu tuvumu, savu neierobežoto mīlestību un savu dziļo vēlmi, lai visi tiktu glābti un iemantotu Debesu svētlaimi; tas nozīmē pasludināt, ka Dievs liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem; ka Viņš ieradās pasaulē nevis, lai Viņam kalpotu, bet, lai pats kalpotu; ka Viņš nodibināja Baznīcu, lai tā, nebūdama no pasaules, būtu pasaulē kā pestīšanas un kalpošanas instruments.

Šoreiz savā uzrunā pāvests pievērsās Kūrijai kā institūcijai “ad extra”, tas ir, tās attiecībām ar valstīm, vietējām Baznīcām un Austrumu Baznīcām, tās darbībai ekumeniskā dialoga jomā, tās attiecībām ar jūdu reliģiju, islāmu un citām reliģijām, kā arī – ar visu ārpasauli. Viņš atgādināja, ka Kūrija jau “ex natura” (pēc savas dabas) ir vērsta “ad extra”, jo tā ir cieši saistīta ar apustuļa Pētera pēcteča kalpojumu – ar Vārda kalpojumu un Labās vēsts sludināšanu. Šīs institūcijas kalpojums ir universāls kalpojums. Tāpat kā Svētā tēva kalpojums aptver visu pasauli, tā arī Kūrijas kalpojums aptver visu pasauli. Ieraušanās sevī tai nozīmētu pašnāvību. Tāpat kā Kristus, pieņemdams kalpa veidu, kļuva visu kalps (sal. Fil 2, 7) un mazgāja saviem apustuļiem kājas, tā arī Kristus sekotājiem jābūt tiem, kuri kalpo Baznīcai un visai pasaulei.

Runājot par kalpošanu un atgādinot, cik svarīga ir vienotība ar Romas bīskapu, Francisks norādīja uz dažiem riskiem, no kā Romas kūrijas darbiniekiem vajadzētu sargāties. Viņiem jāpārvar “šī nelīdzsvarotā un samaitātā sazvērnieku loģika” un jāizvairās no “šauru grupiņu” veidošanas, pat ja tas tiktu darīts ar labiem nodomiem, jo, galu galā, tas ir kā vēzis, kas ved pie pašpietiekamības. Kad tas notiek, tad zūd Evaņģēlija prieks, pazūd priecīgā vēlme sludināt Kristu un dzīvot vienotībā ar Viņu, kā arī zūd dedzība kalpošanā.

Runājot par briesmām, kādām ir pakļauti tie, kas strādā ar Baznīcu saistītās institūcijās, pāvests minēja arī “uzticības nodevējus” jeb tos, kuri, tā vietā, lai strādātu atbildīgi, padodas ambīcijām, pieviļ uz viņiem liktās cerības un beigās pat nostājas pret pašu pāvestu. Runājot par šīm briesmām, Francisks minēja arī “Baznīcas mātišķības izmantotājus”.

Romas Kūrijas darbiniekiem ir atbildīgi jāveic savi pienākumi un jābūt uzticīgiem Svētajam tēvam. Pāvests atzina, ka, neraugoties uz dažiem izņēmumiem, vairums darbinieku tādi arī ir, proti, viņi ir uzticīgi, dedzīgi strādā, ir kompetenti un dzīvo svētu dzīvi. Viņi ir kā “antenas” jeb “raidītāji”, kas paziņo, kāda ir pāvesta un priekšnieku griba, un vienlaikus – kā “uztvērēji”, kas “uztver”, tas ir, uzklausa visu Baznīcu un pasaules jautājumus, lūgumus, saucienus, priekus un vaimanas, lai nodotu to visu Romas bīskapam, palīdzot viņam veikt savu misiju pēc iespējas efektīvākā veidā. Viņi ir kā tilts starp pāvestu un ārpasauli. 

Pieskaroties Ziemassvētku nozīmei un atgriežoties pie novēlējumiem, Francisks uzsvēra, ka Ziemassvētki ir “ticības svētki” visiem tiem, kuru sirdis pārvēršas par Betlēmes silītēm, uzņem tanīs Dievu un ļauj Dievam darboties, izplatot ticību, cerību un mīlestību. Ziemassvētki ir ticības Dieva Dēlam svētki. Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai cilvēkam atgrieztu grēka un nepaklausības dēļ pazaudēto cieņu. Bez tam, šie svētki mums atgādina, ka ticība, kas neieved mūs krīzē, ir ticība, ko jau ir skārusi krīze – sacīja pāvests. Ja ticība nelīdz mūsu izaugsmei, tad mums ir jārūpējas par izaugsmi ticībā. Ja ticība neliek mums aizdomāties un uzdot jautājumus, tad mums ir jāaizdomājas par savu ticību. Ja ticība mūs nedzīvina, tad mums ir jādzīvina savu ticību.

Īstenībā, ja mūsu ticība ir tikai racionāla vai remdena, tad tā nav īsta ticība, bet ir sava veida “ticības piedāvājums”. Tā kļūs īsta tikai tad, kad tiks iesaistīta mūsu sirds, dvēsele, gars un visa mūsu būtne, kad ļausim Dievam aizvien no jauna piedzimt savas sirds stallītī, kad ļausim Betlēmes zvaigznei sevi vadīt un vest uz vietu, kur dus Dieva Dēls – nevis karaļnamos un greznībā, bet nabagu un pazemīgo vidū. Noslēgumā, citējot fragmentu no Andželo Silezio darba, Svētais tēvs sacīja: “Tas ir atkarīgs tikai no tevis. Ak, kaut tava sirds kļūtu par stallīti! Tad Dievs atkal piedzimtu virs zemes kā bērns”.

J. Evertovskis 

21/12/2017 15:09