Svētais Jāzeps – īstas vīrišķības un tēvišķības paraugs

Kad mums rodas problēmas, pārņem bailes un tumsa, mācīsimies no sv. Jāzepa, kurš prata staigāt arī “tumsā”, saklausīt Dieva balsi un iet uz priekšu klusumā – aicināja pāvests pirmdienas, 18. decembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Jāzeps uzņēmās tēva lomu, atbalstīja Mariju un palīdzēja bērnam, kurš nebija viņa bērns, sasniegt vīra briedumu.

Komentējot šodienas Evaņģēlija fragmentu (sal. Mt 1, 18-24), Francisks pievērsās tam, kādas bija Jāzepa sajūtas, kad viņš, Marijai atgriežoties no Elizabetes, pamanīja, ka viņa ir mātes cerībās, un kad par viņas grūtniecību pa apkārtni sāka izplatīties ļaužu runas. Viņš piedzīvoja šaubas, ciešanas un sāpes. Viņš nesaprata, bet tomēr zināja, ka Marija ir “Dieva cilvēks” – uzsvēra Svētais tēvs. Līdz ar to, negribēdams celt viņai publisku neslavu, Jāzeps nolēma viņu “klusām atstāt”. Kamēr viņš tā domāja, iejaucās Kungs, sūtīdams sapnī savu eņģeli, kurš aicināja nebīties un paskaidroja, ka Marija ir ieņēmusi “no Svētā Gara”. Un Jāzeps tūlīt ieticēja un paklausīja.

Jāzepā norisinājās iekšēja cīņa – skaidroja pāvests. Šīs cīņas laikā atskanēja Dieva balss. Bībelē lasām, ka tas bieži vien notiek pirms kādas misijas. “Celies, ņem Mariju…!”. Tātad, ņem situāciju savās rokās un ej uz priekšu! Jāzeps negāja pie draugiem, lai tie viņu mierinātu. Viņš negāja pie psihiatra, lai tas izskaidrotu sapni. Nē, Jāzeps ticēja un gāja uz priekšu. Viņš ņēma situāciju savās rokās. Ko tas nozīmē? Kādu situāciju viņš ņēma savās rokās? Kas bija tas, ko viņam nācās uzņemties? Francisks norādīja, ka runa ir par divām lietām – tēvišķību un noslēpumu.

Pirmkārt, Jāzeps uzņēmās tēva lomu – turpināja pāvests. Viņš kļuva par tēvu bērnam, kurš nebija viņa bērns. Jēzus bija debesu Tēva Bērns. Jāzeps pildīja savus tēva pienākumus tā, kā tos būtu jāpilda katram tēvam. Viņš ne tikai atbalstīja savu sievu Mariju un bērnu, bet arī audzināja šo bērnu, mācīja viņam arodu un palīdzēja kļūt par nobriedušu vīru. Jāzeps strādāja. Viņš pildīja savus pienākumus. Svētais tēvs piebilda, ka Evaņģēlija neatrodam nevienu Jāzepa teiktu vārdu. Jāzeps bija klusuma vīrs. Viņš bija klusas paklausības vīrs.

Otrkārt, Jāzeps “ņēma savās rokās noslēpumu”, proti, “jaunās radīšanas noslēpumu”, kas nozīmē atvest atpakaļ un sapulcināt kopā izklīdināto Dieva tautu (sal. Jer 23, 5-8). Jāzeps ar savu kluso paklausību un darbu iesaistījās šajā Dieva jaunās radīšanas darbā līdz pat brīdim, kad Dievs viņu pasauca pie sevis. Pāvests norādīja, ka Jāzepu dēvējot par Dieva Tēva ēnu. Jāzeps sargāja, palīdzēja augt un veidoties, bet viņš neko nepaturēja sev. Dievam bija vajadzīgs šis “dižais Jāzeps”, lai īstenotu jaunās radīšanas darbu.

J. Evertovskis / VR