Pāvests: "Marija, palīdzi mums izstrādāt pretindi mūsdienu vīrusiem"

Kā jau ierasts, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, 8. decembra pēcpusdienā, Francisks devās uz Spānijas laukumu, Romā, lai pagodinātu Dievmāti. Šajā dienā pāvesti turp dodas jau kopš 1953. gada. Par piemiņu Pija IX 1854. gada 8. decembrī pasludinātajai dogmai jeb ticības patiesībai par Marijas bezvainīgo ieņemšanu (patiesībai, ar kuru pāvests atzina, ka Marija jau kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai un labvēlībai, tika pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa) laukumā ir uzbūvēts speciāls mariāniskais piemineklis – augsta kolonna ar Jaunavas Marijas statuju galā. Visu Romas pilsētas iedzīvotāju vārdā Svētais tēvs vērsās pie Debesu Mātes ar ļoti vienkāršu lūgšanu, kurā izskanēja pārliecība, ka Marija tur mūs visus pie savas maigās rokas un ved pie Dieva.

Pāvests lūdzās, lai Dievmāte stāda Kungam priekšā visus Romas iedzīvotāju lūgumus, nodomus, rūpes un raizes. Klātesošo vidū bija daudz sirmgalvju un cilvēku ar īpašām vajadzībām ratiņkrēslos. Svētais tēvs sasveicinājās ar katru no viņiem atsevišķi. “Bezvainīgā Māte”, lūdzās Francisks, “jau piekto reizi es nāku pie tavām kājām kā Romas bīskaps, lai tevi pagodinātu visu šīs pilsētas iedzīvotāju vārdā. Mēs gribam tev pateikties par pastāvīgo uzmanību, ar kādu tu pavadi mūs savā ceļā – ar kādu tu pavadi ģimenes, draudzes, reliģiskās kopienas; visus tos, kuri ik dienas, reizēm ar lielām grūtībām, šķērso Romu, lai dotos uz darbu; slimos, vecos ļaudis, visus nabagus, daudzos imigrantus, kuri pametuši savas zemes, kurās plosās karš un bads, un ir ieradušies šeit”.

Svētais tēvs pateicās Dievmātei, sakot, ka pietiek mums par viņu padomāt, raidīt uz viņu kādu lūgumu vai skatienu, vai noskaitīt “Esi sveicināta”, lai mēs tūlīt sajustu viņas “mātišķo, maigo un stipro klātbūtni”. Pāvests arī lūdzās, lai Dievmāte palīdz Romas iedzīvotājiem izstrādāt “pretindi” dažiem “mūsdienu vīrusiem” – vienaldzībai, kuras rezultātā sakām, ka tā vai cita lieta uz mani taču neattiecas, neaudzinātībai jeb egoismam, kas liek nonicināt kopējo labumu, bailēm no atšķirīgā un svešinieka, konformisma, liekulības un citu tiesāšanas, roku nolaišanas, sastopoties ar apkārtējās vides un morālo degradāciju, daudzu cilvēku izmantošanas. “Palīdzi mums atmest šos vīrusus ar Evaņģēlija pretindi”, lūdzās Francisks. “Dari, lai mūsos izveidotos labais ieradums katru dienu lasīt pa Evaņģēlija fragmentam un, sekojot tavam piemēram, izkopt Dieva Vārdu savā sirdī, lai tas kā laba sēkla nestu mūsu dzīvē augļus”.

Lūgšanas noslēgumā pāvests darīja zināmu, ka pirms 175 gadiem Bezvainīgā Jaunava Sant’Andrea delle Fratte baznīcā, kas atrodas netālu no Spāņu laukuma, pieskārās Alfonsa Ratisbona sirdij. Līdz tam viņš bija ateists un Baznīcas ienaidnieks, bet nu kļuva par kristieti. “Tu viņam parādījies kā žēlastības un žēlsirdības Māte”, sacīja Francisks. “Dod arī mums žēlastību, īpaši pārbaudījumu un kārdinājumu brīdī, uzlūkot tavas atvērtās rokas, pateicoties kurām nonāk pār zemi Kunga žēlastības; un palīdzi mums atbrīvoties no ikvienas kaunpilnās arogances, lai mēs atzītu sevi par tādiem, kādi patiesībā esam, proti, par maziem nabaga grēciniekiem, bet reizē vienmēr par taviem bērniem”. Svētais tēvs arī lūdzās, lai mēs vienmēr turētos pie Marijas rokas un ļautu, lai viņa mūs ved pie Jēzus, kurš ir mūsu brālis un glābējs, un pie Debesu Tēva, kurš nekad nepagurst mūs gaidīt un vienmēr piedod, kad atgriežamies pie Viņa. “Paldies, Marija, jo tu vienmēr mūs uzklausi!”, sacīja pāvests.

Pēc lūgšanas Romas bīskaps nolika Dievmātes pakājē ziedu pušķi un svētīja klātesošos slimniekus. Šī gada vizīte bija neparasta ar to, ka pāvests devās uz tuvumā esošo jau minēto dievnamu, kur Dievmātes attēla priekšā, kas joprojām ir saglabājies, notika Ratisbona atgriešanās. Francisks arī šajā dievnamā pagodināja Dievmāti. Savukārt pa ceļam uz Spāņu laukumu viņš iegriezās Svētās Marijas Lielākajā bazilikā, lai lūgtos pie Salus Populi Romani – Romas pilsētas aizbildnes ikonas.

Piebildīsim, ka Alfonss Ratisbons bija ebreju izcelsmes franču advokāts, kurš piedzima 1812. gada 1. maijā Strasbūrā un nomira 1884. gada 6. maijā Jeruzalemē. Divdesmit septiņu gadu vecumā, pirms laulībām, viņš nolēma doties uz Jeruzalemi, pa ceļam apmeklējot lielākās Eiropas pilsētas. Ieradies Romā un pastaigādamies pa pilsētu, viņš, ziņkārības dzīts, kopā ar savu draugu iegāja minētajā baznīcā, jo viņa draugs tur gribēja pasūtīt Misi par kādu savu mirušo tuvinieku. Dievnamā, pie kura izgreznošanas bija strādājuši tādi slaveni mākslinieki kā Bernīni un Boromini, jaunais neticīgais advokāts, kā pats stāstīja, esot piedzīvojis kādas ļoti skaistas sievietes vīziju. Viņš saskatīja, ka šī sieviete bija Vissvētākā Jaunava Marija – tā pati, kuru bija redzējis attēlotu uz brīnumainā Medaljona pēc viņas parādīšanās Katrīnai Laburē 1830. gadā Parīzē.

Vēlāk Alfonss Ratisbons liecināja: “Jaunava neteica ne vārda, bet es ļoti labi visu sapratu… Es piedzīvoju tik pilnīgu pārmaiņu, ka man likās, ka manā vietā ir kāds cits. Mana sirds pašos tās dziļumos piepildījās ar neaprakstāmu prieku… No manām acīm nokrita plīvurs, daudz plīvuru, es izgāju no tumsas bezdibeņa…” Alfonss piebilst, ka šai bezdibenī nonāk daudzi jo daudzi cilvēki, kuru acis aptumšo lepnība un vienaldzība. Redzējuma laikā viņa prāts tika apgaismots un viņam atklājās ticības patiesības. Pirms ienākt dievnamā, viņš neko nezināja no Bībeles, bet tagad viss kļuva skaidrs, pazuda visi viņa aizspriedumi pret kristietību un Dieva mīlestība aizvietoja visas citas mīlestības. Pēc šīs tikšanās ar Dievmāti Ratisbons nolēma konvertēties katoļticībā. Bijušais ateists saņēma Kristību, iestājās Jēzus Sadraudzības ordenī un kļuva par priesteri.

J. Evertovskis / VR