Pāvests Bangladešā: tikšanās ar dažādu reliģiju pārstāvjiem

Dakas arhibīskapa mītnē 1. decembrī notika starpreliģiska un starpkonfesionāla tikšanās par mieru. “Esam sapulcējušies, lai padziļinātu savu draudzību un izteiktu kopīgās ilgas pēc patiesa un ilgstoša miera,” teica pāvests klātesošajiem. Viņš novēlēja, lai šī tikšanās būtu zīme, kas liecinātu par dažādu reliģiju līderu un ticīgo centieniem dzīvot kopā respektējot citam citu. Francisks piebilda, ka mierinājumu sniedz fakts, ka ticīgie un labas gribas cilvēki aizvien vairāk izjūt nepieciešamību sadarboties, attīstot tikšanās un dialoga  kultūru. “Tas prasa vairāk nekā toleranci vien. Tas liek pasniegt roku otram savstarpējas uzticības un sapratnes garā, lai celtu vienotību, kas aptver dažādību nevis kā draudu, bet kā iespējamo bagātināšanās un izaugsmes avotu. Tas mums liek attīstīt sirds atvērtību, lai cits uz citu raudzītos kā uz ceļu, nevis šķērsli,” sacīja pāvests.

Svētais tēvs īsumā aplūkoja dažas būtiskas šīs sirds atvērtības īpašības, kas ir nosacījums tikšanās kultūrai. Viņš teica, ka pirmkārt, tās ir durvis. Tā nav abstrakta teorija, bet gan dzīva pieredze. Tā palīdz uzsākt dzīves dialogu, nevis tikai ideju apmaiņu vien. Tā prasa labo gribu un pieņemšanu, taču to nedrīkst jaukt ar vienaldzību un atturību paust mūsu visdziļāko pārliecību. Auglīgā veidā sadarboties ar otru, nozīmē dalīties dažādajās reliģiskajās un kultūras identitātēs, taču vienmēr ar pazemību, godīgumu un respektu.

Otrkārt, sirds atvērtība līdzinās kāpnēm, kas ved pie Absolūtā. Francisks teica, ka atceroties šo mūsu aktivitātes transcendento dimensiju, apzināmies, ka ir nepieciešams šķīstīt mūsu sirdis tā, lai varētu ieraudzīt visas lietas to visīstākajā perspektīvā. Mūsu skatījums kļūs skaidrāks ar katru soli un mēs saņemsim spēku, lai saprastu un novērtētu otra skatījumu. Šādā veidā radīsim gudrību un spēku, kas ir nepieciešami, lai visiem sniegtu draudzīgu roku.

Sirds atvērtība ir arī gājums, kas liek meklēt labestību, taisnību un solidaritāti. Tā liek meklēt mūsu tuvākā labumu. Vēstulē Romas kristiešiem svētais Pāvils aicina: “Neļauj sevi uzvarēt ļaunajam, bet uzvari ļauno ar labo!” (12, 21). Pāvests norādīja, ka tā ir attieksme, kas būtu jāatdarina. Ilgas pēc mūsu tuvākā labuma, kas izriet no atvērtas sirds, plūst ka liela upe, dodot veldzi izkaltušajām un tuksnešainajām zemēm, ko skāris naids, korupcija, nabadzība un vardarbība, un kas grauj cilvēka dzīvi, šķeļ ģimenes un izkropļo radīto.

Pāvests atzīmēja, ka šādu sirds atvērtības ceļu ir izvēlējušās iet dažādas Bangladešas reliģiskās kopienas. Tās rūpējas par zemi, kas ir visu cilvēku kopējās mājas un cenšas atbildēt uz dabas katastrofām, kas šo nāciju ir skārušas pēdējos gados. Francisks domās pakavējās pie traģiskā ēkas sabrukuma Rana Plaza. Reliģijas ir izrādījušas solidaritāti caur lūgšanām un konkrētu palīdzību cietušajiem.

Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka atvērtības, otra pieņemšanas un sadarbības gars starp ticīgajiem ne tikai ceļ harmonijas un miera kultūru, bet ir pati šīs kultūras pulsējošā sirds. Pasaulei šī sirds ir tik ļoti vajadzīga, lai stātos pretim politiskās korupcijas vīrusam, destruktīvām reliģiskajām ideoloģijām, kārdinājumam aizvērt acis nabadzīgo, bēgļu, vajāto un visvairāk ievainojamāko minoritāšu priekšā. Ir nepieciešama milzīga sirds atvērtība, lai pieņemtu cilvēkus, jo īpaši jauniešus, kas bieži vien jūtas vieni un apmulsuši, meklējot jēgu savai dzīvei.

Pāvests pateicās Bangladešas reliģiju līderiem par to, ka viņi cenšas veicināt tikšanās kultūru un lūdzās, lai izrādot kopīgus pūliņus labā pazīšanā un tā īstenošanā praksē, varētu palīdzēt visiem ticīgajiem pieaugt gudrībā un svētumā, kā arī sadarboties, ceļot aizvien humānāku, vienotāku un mierīgāku pasauli.

“Atveru savu sirdi pret jums visiem un pateicos vēlreiz par uzņemšanu,” teica pāvests, un rosināja atcerēties citam citu lūgšanās.

I. Šteinerte/VR