Vai es esmu nomodā pār savu sirdi?

Modrība, kalpošana, nesavtība – tie ir 24. novembra rīta Svētās Mises homīlijā pāvesta izceltie trīs vārdi. Skaidrojot Bībeles lasījumus par tempļa attīrīšanu, Francisks atgādināja, ka vissvarīgākais Dieva templis ir mūsu sirds, kura ir Svētā Gara mājoklis. Taču kas notiek manā sirdī? Ar ko tā ir pārņemta? – aicināja pārdomāt Euharistijas celebrants.

Kā Jūda ar brāļiem no jauna kosekrēja pagānu apgānīto templi, tāpat arī Jēzus izdzina tirgotājus no Kunga nama, kas bija pārvērsts par laupītāju bedri – sacīja pāvests (sal. 1 Mak 4, 36-37.52-59; Lk 19, 45-48). Šajā sakarā viņš izvirzīja jautājumu: Ko darīt, lai attīrītu jeb šķīstītu Dieva svētnīcu? Tam ir vajadzīga modrība jeb būšana nomodā, kalpošana un nesavtība – norādīja Svētais tēvs, uzsverot, ka vissvarīgākā svētnīca ir mūsu sirds. Vai es esmu padomājis, kas notiek manā sirdī?

Vai esmu iemācījies būt nomodā? Vai es daru visu iespējamo, lai manā sirdī būtu vieta Svētajam Garam? Svarīgi, lai es šķīstītu savu iekšējo templi un būtu nomodā. Esi vērīgs, esi vērīga! – mudināja pāvests. Raugies, kas notiek tavā sirdī! Skaties, kas tur ienāk un kas no tās iziet! Ar kādām izjūtām tā ir pārņemta? Vai tu sarunājies ar Svēto Garu? Vai ieklausies Svētā Gara balsī? Tātad, mums ir jābūt nomodā un jāraugās, kas notiek mūsu iekšējā templī, mūsu sirdī.

Turpinājumā Francisks atgādināja, ka Jēzus ir īpaši klātesošs slimajos, cietējos, izsalkušajos un ieslodzītajos, un aicināja ticīgos iedziļināties sevī, uzdodot vēl dažus svarīgus jautājumus: Vai es protu glabāt tīru šo svētnīcu? Vai es par to rūpējos ar savu kalpošanu? Vai es palīdzu tiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs? Vai es viņus apģērbju un protu mierināt? Sv. Jānis Hrizostoms savā laikā norāja tos, kuri deva ziedojumus, lai izskaistinātu svētnīcas celtni, bet nerūpējās par dažādu grūtību skartajiem cilvēkiem. Viņš sacīja, ka tas nav labi. Vispirms ir jākalpo un tikai tad var domāt par izrotāšanu. Tātad, vispirms mums ir jākalpo citiem un jāpalīdz viņiem. Ja to darām, tad līdzināmies pašam Jēzum, kurš mīt mūsu sirdīs.

Runājot par nesavtību, pāvests skaidroja: “Cik gan reižu esam atnākuši uz templi ar skumjām. Pietiek padomāt par kādu draudzi, diecēdzi utt. Mēs ieejam iekšā baznīcā un nevaram saprast, vai tas ir dievnams vai lielveikals. Pat tur notiek tirgošanās – stāv izlikts sakramentu izcenojums. Tas nozīmē, ka pietrūkst nesavtības. Dievs taču mūs atpestīja par brīvu. Viņš neko nelika mums maksāt”.

Kāds tomēr varētu iebilst, ka, lai varētu uzturēt dievnamu, priesterus utt., ir vajadzīga nauda. Šajā sakarā Francisks atbildēja: “Tu rīkojies nesavtīgi, bet pārējo darīs Dievs. Dievs dos to, kā tev trūkst”. Mūsu baznīcām jākļūst par kalpošanas un nesavtības oāzēm – viņš piebilda.

J. Evertovskis / VR