Apstājies un padomā, ka reiz mirsi!

Māte Baznīca šajās dienās mūs mudina nedaudz apstāties un padomāt par nāvi – sacīja Francisks 17. novembra rīta Svētās Mises homīlijā. Vienam nāves brīdis var pienākt, pavisam negaidot, bet cits aizies pēc ilgas slimības. Neviens nezina, kad tas notiks. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie ikdienas dzīves – pie nemitīgas skriešanas, darbiem, izklaidēm, ka par to nedomājam. Mums liekas, ka tā skriesim mūžīgi. Taču kādu dienu, atskanēs Jēzus aicinājums: “Nāc!” Tas noteikti notiks – uzsvēra Svētais tēvs. Tas mums būs pārsteigums. Tad Kungs mums sagādās vēl kādu pārsteigumu, proti, mūžīgo dzīvi. Tāpēc Baznīca aicina mazliet apstāties un padomāt par savu nāves brīdi, kā arī par pasaules beigām.

Šodien Baznīca, šodien Kungs savā labestībā katram no mums saka: “Apstājies, apstājies, ne visas dienas būs tādas! Nepierodi, it kā tas turpinātos mūžīgi! Pienāks diena, kad tu tiksi paņemts, bet otrs paliks, tu tiksi paņemta, bet tā otra paliks. Tāpēc mums nāks par labu, ja, ejot pa dzīvi kopā ar Kungu, padomāsim, ka reiz pienāks mūsu dzīves beigas. Mēs nespējam tā īsti “apstāties” pat tad, kad piedalāmies bērēs vai aizejam uz kapsētu – atzina pāvests. Mēs piedalāmies, sarunājamies ar citiem, dažreiz arī ēdam un dzeram, un tas pārvēršas par sava veida kopā pulcēšanos.

Atgriežoties pie aicinājuma apstāties un pārdomāt, Francisks ieteica to darīt, piemēram, iesākot katru jaunu darba dienu: “Šī varbūt būs mana pēdējā dienā, es to nezinu, tāpēc paveikšu savu darbu iespējami labāk”. To varam darīt arī attiecībās ar ģimeni, vai dodoties pie ārsta. Domas par nāvi nav nekāda baisā fantāzija, bet ir realitāte – viņš uzsvēra. Vai tā liksies baisa vai nē, ir atkarīgs no manis paša, bet kam būs jānotiek, tas notiks. No tā neizbēgsim. Pārkāpjot nāves slieksni, mēs satiksimies ar Kungu Jēzu, Viņš izies mums pretī un teiks: “Nāc, nāc, mana Tēva svētītais, nāc kopā ar mani”. Un tas būs skaists brīdis.

Pāvests atgādināja, ka tad, kad atskanēs Kunga sauciens, mums vairs nebūs laika, lai sakārtotu savas lietas. Tāpēc svarīgi to darīt jau tagad un būt gataviem. Mēs varam darīt savas lietas, pavadīt viens otru šīs dzīves ceļā, bet mums vienmēr jāraugās uz to brīdi, kad atnāks Kungs, lai paņemtu mūs sev līdzi.

J. Evertovskis / VR