Svētā Mise ir satikšanās ar Jēzu

Trešdienas, 15. novembra, vispārējās audiences laikā, turpinot pagājušajā reizē iesākto katehēžu ciklu par Euharistiju, pāvests uzsvēra, ka Svētā Mise ir lūgšana. Lai mēs labāk saskatītu Euharistijas svinību skaistumu, viņš atgādināja, ka Mise ir visbrīnišķīgākā un viscēlākā lūgšana. Reizē tā ir ļoti konkrēta lūgšana. Klausoties Kunga Vārdu un pieņemot Viņa Miesu un Asinis, mēs piedzīvojam mīlestības pilno satikšanos ar Viņu.

Iesākot katehēzi, Francisks uzdeva jautājumu: Kas tad īsti ir lūgšana? Lūgšana ir dialogs ar Dievu, personiskas attiecības ar Viņu. Radīšanas grāmatā lasām, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, bet Dievs ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Dievs ir viens, bet trijās Personās, starp kurām notiek mīlestības apmaiņa. Tās ir attiecības. Tātad, cilvēks ir radīts kā reliģiska būtne, proti, viņš ir būtiski saistīts ar Dievu. Viņš ir radīts šīm mīlestības attiecībām. Līdz ar to viņš var sevi pilnībā īstenot tikai tad, ja dzīvo šajās mīlestības attiecībās ar savu Radītāju, ja viņš nemitīgi dāvā un saņem mīlestību. Ceļš, pa kuru ejam visas savas dzīves garumā, mūs ved uz galīgo satikšanos ar Kungu.

Kad Mozus atrodas degošā krūma priekšā un saņem aicinājumu no Dieva, viņš jautā Dievam, kāds ir Viņa vārds. Dievs atbild: “Es esmu tas, kas esmu” (Izc 3, 14). Pāvests paskaidroja, ka šie vārdi savā sākotnējā nozīmē izsaka klātbūtni un labvēlību jeb atbalstu. Dievs tūlīt arī piebilst: “Es esmu Kungs, jūsu tēvu Dievs – Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievs” (3, 15). Aicinot mācekļus, arī Kristus to dara, lai tie būtu ar Viņu. Tāpēc vislielākā žēlastība ir spēja piedzīvot to, ka Euharistija ir īpašs brīdis būšanai jeb palikšanai kopā ar Jēzu un, caur Viņu, ar Dievu un citiem cilvēkiem. Lūgšana ir dialogs. Lūgties nozīmē prast palikt klusumā, jo arī dialoga laikā ir klusuma brīži – turpināja Francisks. Paliekot klusumā, mēs esam kopā ar Jēzu.

Šai sakarā Svētais tēvs mudināja labi sagatavoties Misei – brīdim, kad satiksim Jēzu. Nereti mēs ierodamies dievnamā pēdējā brīdī – varbūt tikai piecas minūtes pirms liturģijas un sākam pļāpāt ar blakus sēdošo. Taču šis laiks nav domāts pļāpāšanai – viņš atgādināja. Tas ir paredzēts, lai mēs noklustu un sagatavotos dialogam ar Kungu. Klusumam ir ļoti liela nozīme – uzsvēra pāvests. “Atcerieties, ko jau teicu pagājušajā nedēļā: Mēs neejam uz izrādi. Mēs ejam uz satikšanos ar Kungu, un klusums mums ļauj tam sagatavoties”, viņš sacīja. “Tāpēc ir svarīgi, lai mēs paliktu klusumā ar Jēzu. Noslēpumainajā Dieva klusumā mūsu sirdīs atskan Viņa Vārds. Pats Jēzus mūs māca, kā mēs patiešām varam būt kopā ar Tēvu, un Viņš to parāda ar savu lūgšanu. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus aiziet uz vientuļām vietām, lai lūgtos. Mācekļi, redzot, cik ciešas ir Viņa attiecības ar Tēvu, izjūt vēlmi tajās iesaistīties un prasa Viņam: ‘Kungs, māci mūs lūgties’ (Lk 11, 1)”.

Turpinot katehēzi, Francisks norādīja, ka, lai lūgtos, ir nepieciešama prasme teikt “Tēvs”. To mums māca pats Jēzus. Ja es to neprotu, tas nozīmē, ka neprotu lūgties. Iemācīties teikt “Tēvs” nozīmē bērna paļāvībā nostāties Viņa priekšā. Lai varētu to iemācīties, mums pazemīgi un ar vienkāršību jāsaka: “Kungs, māci mani lūgties”. Lai ienāktu Debesu valstībā, mums ir jākļūst kā bērniem, tas ir, jābūt paļāvīgiem un jāuzticas Tēvam. Bērni uzticas. Viņi zina, ka kāds par viņiem parūpēsies par to, ko tiem būs ēst, vilkt mugurā utt. (sal. Mt 6, 25-32). Tātad, mums jāpaļaujas un jāuzticas, kā bērni uzticas saviem vecākiem – atgādināja Svētais tēvs. Tā ir pirmā svarīgākā lieta. Jāapzinās, ka Dievs tevi atceras, Viņš rūpējas par tevi, par mani, par mums visiem. Otrā lieta – mums jāļauj sevi pārsteigt. Tas arī ir raksturīgi bērniem. Bērns uzdod simtiem jautājumu, jo vēlas iepazīt pasauli. Bērns prot brīnīties par vismazākajām lietām, jo viss viņam ir jauns. Lai ienāktu Debesu valstībā, mums ir jāprot brīnīties – sacīja Francisks.

Šajā sakarā Francisks aicināja ticīgos uz pārdomām: Vai mēs lūgšanā ļaujamies izbrīnam, vai domājam, ka lūgties nozīmē kā papagaiļiem runāt ar Dievu? Vai ļaujam, lai Dievs mūs pārsteidz? Satikšanās ar Kungu ir dzīva, reāla satikšanās – viņš uzsvēra. Mēs ejam uz Misi, lai satiktu Kungu, nevis uz muzeju. Noslēgumā pāvests jautāja, vai mūsu sirdī ir vēlme atdzimt no jauna? Vai mēs priecājamies par iespēju sākt visu no jauna? Vai es gribu atdzimt, lai satiktu Kungu?

Pēdējie ir ļoti būtiski ar mūsu ticību saistīti jautājumi, jo, ja mēs nemitīgi skrienam, visu kaut ko darām, ja mums nekad nav laika, tad varam pazaudēt pašu svarīgāko, proti, aizmirst par savu sirdi, par savu garīgo dzīvi, par to, ka galvenais dzīvē ir tikšanās ar Kungu lūgšanā. Patiesībā, Kungs mūs pārsteidz, atklājot, ka mūs mīl arī ar visiem mūsu vājumiem un nepilnībām. Jēzus izlēja asinis par visas pasaules grēkiem (sal. 1 Jņ 2, 2). Kungs mums vienmēr piedod, un tas mums ir liels mierinājums. Kad Svētās Mises laikā eju pie Komūnijas, Kungs nāk man pretī un pieņem manas nepilnības un trauslumu, lai es atkal pievērstos savam sākotnējam aicinājumam – būt pēc Dieva attēla un līdzības. Lūk, Euharistija ir lūgšana – piebilda pāvests.

J. Evertovskis / VR