Tradicionālā ģimene – pretinde izplatītajam individuālismam

Šodien jauniešos ir “ilgas pēc ģimenes”, bet vienlaikus varam novērot tādas situācijas laulāto mīlestības un ģimenes dzīves ceļā, kas nostāda smagu izvēļu priekšā, kuras jāizdara godīgi – saka pāvests video vēstījumā, vēršoties pie Itālijas Bīskapu konferences ģimeņu pastorālās aprūpes biroja rīkotā starptautiskā simpozija dalībniekiem. Tikšanās, kas šajās dienās notiek Romā, ir veltīta tematam: “Mīlestības Evaņģēlijs starp sirdsapziņu un normām”. Tās dalībnieki analizē Svētā tēva apustulisko pamudinājumu “Amoris laetitia”.

Francisks norāda, ka mīlestība starp vīrieti un sievieti ir, bez šaubām, viena no aizviļņojošākajām cilvēciskajām pieredzēm. Tā ir tikšanās kultūras ieraugs un socializācijas injekcijas deva mūsdienu pasaulei. Patiešām, kas attiecas uz pasaules un Baznīcas nākotni, ģimenes labumam ir izšķiroša nozīme. Tieši no ģimenes, kuras pamatā ir vīrieša un sievietes laulība, izveidojas “auglīgās saites”, kas kļūst par visefektīvāko pretindi tik ļoti izplatītajam individuālismam. Pāvests atzīst, ka ikdienas dzīvē ģimenes locekļu starpā nereti rodas “konkrēti samezglojumi”, kuru atraisīšanai ir vajadzīga sava veida “gudrība” no katra puses. Vienlaikus ir svarīgi, lai laulātie un vecāki netiktu pamesti vieni paši, bet lai viņi, tiecoties īstenot Evaņģēlija mācību konkrētās dzīves situācijās, saņemtu atbalstu. No otras puses, mēs labi zinām, ka esam aicināti nevis pieņemt lēmumus paša cilvēka vietā, bet veidot viņa sirdsapziņu.

Francisks atgādina, ka mūsdienu cilvēki jauc “sirdsapziņas primātu” ar indivīda autonomiju, un norāda uz mūsdienās izplatīto “es” kultu, kas saindē cilvēku prātu un sirdi, radot maldīgas ilūzijas. Uz šī “es” kulta altāra tiek likts viss, ieskaitot to, kas cilvēkiem ir visdārgākais un mīļākais. Cilvēks nemitīgi skatās “spogulī” un nespēj pacelt savas acis un saskatīt citus un apkārtesošo pasauli. Romano Gvardini vienā no saviem rakstiem par sirdsapziņu parāda ceļu, kas ved uz patieso labumu. Viņš raksta, ka no šī sava iekšējā cietuma es atbrīvošos tikai tad, ja atradīšu kādu atskaites punktu, kas nebūs mans “es” – kaut ko augstāku par sevi pašu, kaut ko stingru un darbojošos manā iekšienē. Tā mēs nonākam pie “kodola”, tas ir, pie reliģiskas realitātes, pie vietas, kur mājo dzīvais Dievs.

“Sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt viņa balsi”, šo Vatikāna II koncila izteikto patiesību atrodam Katoliskās Baznīcas katehismā, un uz to video vēstījumā atsaucas pāvests, piebilstot, ka kristietim ir jābūt nomodā. Viņam jāraugās, lai šajā sava veida “tabernākulā”, proti, sirdsapziņā nekad nepietrūktu Dieva žēlastības, kas stiprina laulāto mīlestību un atbalsta viņus vecāku uzdevumu veikšanā. Dievs savā žēlastībā piepilda cilvēku sirdis ar vienreizēju spēku, un ģimenēs arī šodien atkal var notikt Kānas kāzu brīnums.

Noslēgumā Svētais tēvs atgādina, ka Jēzus kā īpašas “zāles” mums ir ieteicis žēlsirdību, kas atbrīvo cilvēku no cietsirdības un atjauno vīra un sievas, vecāku un bērnu attiecības.

J. Evertovskis / VR