Pāvesta katehēze: Uz augšu sirdis, nevis telefonus!

Trešdienas, 8. novembra, vispārējās audiences laikā pāvests iesāka jaunu katehēžu ciklu par Baznīcas pašu “sirdi”, proti, Euharistiju. Viņš vēlas mums palīdzēt labāk izprast, ko nozīmē piedalīties Svētās Mises upurī un pieņemt savā sirdī Euharistisko Jēzu. Tādā veidā Francisks grib mums atklāt ticības nozīmi un satikšanās ar Kristu skaistumu. Tas būs šo katehēžu mērķis. Euharistija ir īsta “teofānija” jeb Kunga atklāšanās notikums. Tanī mūsu vidū ir klātesošs pats Kristus. Lūk, tas ir pats būtiskākais, un ir svarīgi to saprast. Ne velti, neskaitāmi kristieši visos laikos centās izdzīvot šo Sakramentu līdz pat savas dzīvības atdevei, un daudzi jo daudzi joprojām nebaidās riskēt ar savu dzīvību, lai tikai piedalītos svētdienas Svētajā Misē. Vai mēs to spējam pietiekoši novērtēt? Vai mācām savus bērnus un atklājam viņiem liturģijas skaistumu? Vai atbildam priestera aicinājumam pacelt “uz augšu sirdis”? Vai nav tā, ka tā vietā labprāt izstiepjam roku un paceļam savu viedtālruni, lai tikai iemūžinātu pie altāra notiekošo fotogrāfijās? Arī par to Svētais tēvs runāja pirmajā katehēzē par Euharistiju.

Šodienas vispārējā audiencē, kas notika Svētā Pētera laukumā, piedalījās 13 tk svētceļnieku no dažādām pasaules valstīm. Viņu vidū bija arī pieci Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītāji – Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Linards Rozentāls, mācītājs Indulis Paičs un mācītājs Kaspars Simanovičs, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis un mācītājs Jānis Balodis. Šo garīgo ganu svētceļojums uz Romu un klātbūtne pāvesta vadītajā audiencē bija sava veida zīme draudzīgajām ekumeniskajām saitēm un auglīgajai dažādu konfesiju kristiešu savstarpējai sadarbībai Latvijā.

“Lai mēs, kristieši, aizvien pilnīgāk izdzīvotu savas attiecības ar Dievu, ir būtiski labi izprast Svētās Mises vērtību un nozīmi”, sacīja pāvests, uzrunājot visas pasaules katoļticīgos. Viņš pastāstīja, ka 304. gadā, imperatora Diokleciāna vajāšanu laikā, kāda Ziemeļāfrikas ticīgo grupiņa tika pārsteigta piedaloties Misē un arestēta. Tiesas prāvas laikā viņiem tika jautāts, kāpēc šādi rīkojās, jo taču zināja, ka tas ir stingri aizliegts. Uz to ticīgie atbildēja: “Mēs nevaram dzīvot bez svētdienas”, tas nozīmē, “ja mēs nesvinētu Euharistiju, tad mēs nespētu dzīvot, tad mūsu kristīgā dzīve ietu bojā”. Ne velti, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā” (Jņ 6, 53-54). Minētie Ziemeļāfrikas kristieši tika nogalināti par to, ka svinēja Euharistiju. Tādā veidā viņi apliecināja, ka Euharistijas labā var atteikties no šīs zemes dzīves, jo Euharistija mums dāvā mūžīgo dzīvi, dodot iespēju kļūt par Kristus uzvaras pār nāvi līdzdalībniekiem – skaidroja Francisks, piebilstot, ka šī liecība mudina katru no mums uzdot sev jautājumu: “Ko man nozīmē piedalīšanās Svētās Mises upurī un Kunga Miesas pieņemšana?” Vai es meklēju šo avotu, no kura “izverd dzīvai ūdens” mūžīgajai dzīvei? Vai es eju pie šī avota, pateicoties kuram mūsu dzīve kļūst par slavas un pateicības garīgo upuri un padara mūs par vienu miesu ar Kristu?

“Šī ir svētās Euharistijas dziļākā nozīme”, uzsvēra pāvests. “Euharistija nozīmē pateicību. Tā ir pateicība Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kas mūs iesaista savā mīlestības komūnijā un mūs pārveido”.

Svētais tēvs norādīja, ka nākošajās tikšanās reizēs atbildēs uz dažiem ar Euharistiju un Svēto Misi saistītiem svarīgiem jautājumiem, lai no jauna atklātu vai arī atklātu to, kā caur šo ticības noslēpumu atmirdz Dieva mīlestība. Šoreiz viņš paskaidroja, ka Vatikāna II koncils ļoti vēlējās palīdzēt kristiešiem saprast ticības lielo nozīmi un tikšanās ar Kristu skaistumu. Tāpēc vispirms vajadzēja Svētā Gara vadībā veikt liturģijas atjaunotni, jo Baznīca nemitīgi no tās dzīvo un, pateicoties tai, atjaunojas. Lai varētu notikt atjaunotne, ticīgos ir jāizglīto par liturģijas jautājumiem. To uzsvēra jau koncila tēvi un tas ir arī šo katehēžu galvenais mērķis – atgādināja pāvests.

Svētais tēvs grib mums palīdzēt aizvien labāk iepazīt šīs skaistās Dieva dāvanas, proti, Euharistijas vērtību. Euharistijā ir klātesošs pats Kristus. Viņš ir mūsu vidū, bet mēs, diemžēl, Mises laikā nereti esam izklaidīgi – raugāmies apkārt, pļāpājam savā starpā vai ņemam rokās telefonus un notiekošo vienkārši fotografējam. “Man ir ļoti skumji”, atzina Francisks, “kad šeit, laukumā vai bazilikā, celebrēju Misi un redzu paceltus daudzus telefonus. Pie tam to dara ne vien ticīgie, bet arī daži priesteri un bīskapi. Lūdzu, nedariet to! Mise nav izrāde!” Tā ir satikšanās ar Jēzu, piedalīšanās Viņa ciešanu upurī, iziešana pretī Kungam, kurš ir augšāmcēlies. Daži reizēm saka, ka Mises esot garlaicīgas… “Ko gan tu saki? Vai tad tiešām Kungs ir garlaicīgs?”, jautāja pāvests. “Nē, nē. Mise, nē, bet priesteri!”. “Ak, priesteriem ir jāatgriežas, jo tur ir pats Kungs”, viņš uzsvēra. “Neaizmirstiet, ka piedalīties Misē nozīmē vēlreiz izdzīvot Kunga pestīšanu nesošās ciešanas un nāvi!”

Svētais tēvs rosināja ticīgos uzdot sev arī dažus vienkāršus jautājums, piemēram: Kāpēc Mises sākumā apzīmējam sevi ar Krusta zīmi un skaitām gandarīšanas lūgšanu? Kāpēc svētdienās tiek lasīti trīs lasījumi, bet pārējās dienās tikai divi? Kāpēc priesteris saka: “Uz augšu sirdis”? Pāvests arī mudināja paraudzīties uz bērniem un pavērot, kā viņi apzīmē sevi ar Krusta zīmi. Dažreiz nevar saprast, vai tā ir Krusta zīme vai mēģinājums kaut ko ātri “uzzīmēt”. Tāpēc mums ir jāmāca bērnus apzīmēt sevi ar Krusta zīmi pareizi un dievbijīgi, jo ar to sākas Mise, ar to sākas mūsu dzīve, ar to sākas katra diena. Tas ir svarīgi, jo mēs esam atpestīti caur Kunga krustu. Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka cilvēkam ir vajadzīgas šīs redzamās zīmes, proti, sakramenti, caur kuriem saņemam neredzamās Dieva žēlastības. Sakramenti, bet jo īpaši Euharistija, ir Dieva mīlestības zīmes. Tie ir brīnišķīgi līdzekļi, pateicoties kuriem varam satikties ar Kungu. Euharistijas skaistuma atklāšana ļauj pilnībā atklāt savas dzīves jēgu.

J. Evertovskis / VR