Nezaudēsim sajūtu, ka esam mīlēti!

Nekad nezaudē sajūtu, ka esi mīlēts! Ja zaudējam spēju mīlēt, tad to varam atgūt, bet ja vairs nejūtamies mīlēti, tad varam pazaudēt visu – sacīja pāvests otrdienas, 7. novembra, rīta Svētās Mises homīlijā.

Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā (sal. Lk 14, 15-24) Jēzus stāsta līdzību par ielūgumu uz mielastu. Kāds cilvēks sarīkoja lielu mielastu un ielūdza daudzus viesus. Vieni negribēja ierasties, jo viņiem neinteresēja ne vakariņas, ne citi cilvēki, ne no Kunga saņemtais uzaicinājums – skaidroja Francisks. Viņi bija pārņemti ar savām interesēm – bija nopirkuši vēršus, tīrumu vai apņēmuši sievu. Viņi domāja, kāds labums no tām viesībām. Viņi dzīvoja lielā aizņemtībā un steigā, bija tik ļoti piesaistījušies savām lietām un interesēm, ka nespēja novērtēt uzaicinājumu. Tie nesaskatīja, ka ir par brīvu aicināti, ka aicinātājs rīkojas nesavtīgi.

Šai sakarā Svētais tēvs atgādināja, ka Dievs vienmēr rīkojas nesavtīgi un neprasa no mums samaksu. Kas ir šī “ieejas biļete”, ar kuru varam doties uz mielastu? Šī biļete ir slimība, trūkums, mūsu grēki… - sacīja pāvests. Ieejas biļete ir mūsu miesas un dvēseles trūkumi. Līdz ar to mums ir vajadzīga aprūpe, dziedināšana, mīlestība. No vienas puses, šis Evaņģēlija fragments mums atklāj to, ka Dievs pieņem visus. Viņa mīlestībai un nesavtībai nav robežu. No otras puses, redzam, ka uzaicinātie neizprot šīs nesavtības nozīmi. Viņi rīkojas kā pazudušā dēla vecākais brālis, kurš atteica tēvam un negāja nosvinēt sava brāļa atgriešanos.

‘Šis brālis taču iztērēja visu naudu, izšķērdēja mantojumu, dzīvoja netiklībā, grēkoja, un tu viņam sarīkoji svētkus? Un man? Es taču esmu praktizējošs katolis, katru svētdienu piedalos Misē, visu izdaru kā nākas… Un man nekā?’ Šāds cilvēks nesaprot, ka pestīšana tiek dāvāta par velti. Viņš domā, ka pestīšana ir manas rīcības rezultāts: ‘Es maksāju un tu mani izglābsi’. Es maksāju ar to un to un to… Nē, pestīšana tiek dāvāta par brīvu! – uzsvēra pāvests. Ja tu neaptver šo nesavtības loģiku, tad tu neko nesaproti. Pestīšana ir Dieva dāvana, kurai es atbildu ar citu dāvanu, proti, ar savas sirds dāvanu.

Tie, kuriem ir svarīgas savas intereses, dāvina, lai saņemtu pretī dāvanu – turpināja Francisks. ‘Es uzdāvināšu to vai to, bet viņš, kad būs kāda cita izdevība, sagādās arī man dāvanu’. Turpretī Kungs neko neprasa pretī. Viņš gaida tikai mūsu mīlestību un uzticību. Pāvests vēlreiz uzsvēra, ka mēs nevaram nopirkt pestīšanu, mēs varam vienkārši atbild Kungam uzaicinājumam uz mielastu. Tie, kuri nav noskaņoti piedalīties mielastā, jūtas “droši” un “glābti”, nemaz tur nepiedaloties. Viņi ir pazaudējuši šo nesavtības apziņu, mīlestības izjūtu un vēl kaut ko daudz cēlāku un skaistāku, tas ir, spēju justies mīlētiem. Un tas jau ir “traki” – piebilda Svētais tēvs. “Ja tu pazaudē (ne mīlestību, jo mīlestību vēl var atgūt) šo spēju justies mīlētam, tu zaudē cerību un, tādējādi, zaudē visu”, viņš sacīja. Tas liek domāt par Dantes uzrakstu pie ieejas ellē: “Atstājiet aiz sevis cerību”. Un tad cilvēks zaudē visu.

Noslēgumā Francisks aicināja aizdomāties par Kunga uzaicinājumu. Ja Viņš mūs aicina, tad grib, lai Viņa māja būtu piepildīta. Kungs ir liels, Viņš mūs ļoti mīl un grib piepildīt savu namu pilnu. “Lūgsim, lai Kungs mūs pasargā, ka mēs nepazaudētu sajūtu, ka esam mīlēti”, mudināja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR