Apzinoties savus grēkus, būsim atvērti Dieva žēlsirdībai

Kad Dievs mums kaut ko dāvina, šī dāvana ir neatsaucama. Tas nav tā, ka Viņš šodien dod, bet rīt jau ņemtu nost – sacīja pāvests pirmdienas, 6. novembra, rīta Svētās Mises homīlijā. “Bez tam, kad Dievs aicina”, viņš turpināja, “šis Viņa aicinājums paliek spēkā uz visu dzīvi”. Visā pestīšanas vēsturē sastopamies ar trīs Dieva dāvanām jeb aicinājumiem: izvēlēšanās, apsolījuma un derības dāvana. Visas šīs dāvanas ir neatsaucamas, jo Dievs ir uzticīgs. Tā bija ar Ābrahamu un tā ir arī ar katru no mums.

Katrs no mums ir Dieva izvēlēts – uzsvēra Francisks. Katram no mums Kungs ir devis apsolījumu, proti: ‘Staigā manā klātienē, esi nevainojams un es tev darīšu to un to’. Un katrs no mums noslēdz derību ar Kungu. Tomēr katrs ir brīvs to darīt vai nedarīt. Tā ir patiesība. Un katrs var sev pajautāt: Kā es uztveru to, ka esmu izvēlēts? Varbūt domāju, ka esmu kristietis nejaušības dēļ? Kā es izdzīvoju saņemto apsolījumu, pestīšanas apsolījumu? Visbeidzot, vai es esmu uzticīgs derībai? Vai esmu tikpat uzticīgs kā Viņš?

Tātad, zinot, ka Dievs ir uzticīgs, mums atliek tikai pārdomāt, kā ir ar mums pašiem: vai mēs jūtam šo Dieva “glāstu”? Vai patiesi apzināmies, ka Viņš par mums rūpējas un meklē mūs, kad no Viņa attālināmies? Apustulis Pāvils runā par “nepaklausību” un “žēlsirdību”. Pāvests norādīja, ka tur kur ir viena, tur ir arī otra. Tāds ir mūsu pestīšanas ceļš. Dievs mūs ir izvēlējis un mēs esam ceļā uz apsolījuma piepildījumu un derību. Jāņem vērā, ka šajā ceļā būs grēki, būs nepaklausība, bet tur vienmēr būs arī žēlsirdība, jo Dievs ir uzticīgs un nekad neatsauc savas dāvanas. Te saskaramies ar sava ceļa uz briedumu dinamiku un ar nepaklausības un žēlsirdības, kas mūs dara brīvus, noslēpumu. Šo noslēpumu nevarēsim izprast līdz galam. Līdz ar to, Pāvils parāda, ka varam spert soli tālāk, proti, nodoties klusai pielūgsmei un slavēšanai.

Pāvests atzina, ka tas ir skaists noslēpumus. Šajā sakarā viņš aicināja Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos dievkalpojuma dalībniekus un visus ticīgos šodien padomāt par savu izvēlēšanu, par Kunga apsolījumiem un to, kā mēs izdzīvojam derību ar Kungu. Tas nozīmēs ļaut Kungam “apklāt sevi ar žēlsirdības apmetni”. Mēs grēkojam un nepaklausām, bet Kungs savā žēlsirdībā iet mums pretī. Bez tam, mēs varam pajautāt sev arī to, vai protam slavēt Dievu par visām no Viņa saņemtajām dāvanām – slavēt un ieslīgt adorācijā. “Taču nekad neaizmirstiet to, ka Dieva dāvanas un Viņa aicinājums ir neatsaucami”, atkārtoti uzsvēra Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR