2017-10-31 14:48:00

Vai es apzinos sevī apslēpto potenciālu?


Otrdienas, 31. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās Debesu valstības tēmai. Lai šī valstība augtu un izplatītos, ir vajadzīga drosme – viņš atgādināja. Tā vietā, lai iesētu zemē sinepju graudiņu un iejauktu mīklā raugu (sal. Lk 13, 18-21), bieži vien mēs dodam priekšroku “konservācijas pastorālajam darbam”, paliekot stāvam uz vietas.

Jēzus Dieva valstību pielīdzina sinepju graudam un raugam. Francisks norādīja, ka abas šīs lietas ir pavisam mazas, bet tām piemīt liels iekšējs spēks, kas veicina augšanu. Tāpat ir arī ar valstību – tās spēks un potenciāls slēpjas iekšienē. Apustulis Pāvils atgādina, ka mūsu dzīve ir spriedzes un pretstatu pilna (sal. Rom 8, 18-25). Dzīvi šinī pasaulē iezīmē ciešanas, kas tomēr “nav salīdzināmas ar nākamo godību”. Tātad, runa ir par pretstatu starp ciešanām un godību. Taču pa vidu ir dedzīgas gaidas. “Radība ar ilgām gaida Dieva bērnu parādīšanos”, raksta sv. Pāvils. Pāvests paskaidroja, ka iekšējais spēks, kas ļauj mums cerībā gaidīt Dieva valstības pilnīgu atklāšanos, ir nekas cits kā Svētā Gara spēks.

Tieši cerība virza mūs uz pilnību. Mēs ceram, ka iziesim no šī “cietuma”, atbrīvosimies no ierobežojumiem, no verdzības un sasniegsim godību. Un cerība ir Svētā Gara dāvana. Svētais Gars mājo mūsos un vada mūs pretī kaut kam cēlam – pretī atbrīvošanai, godības pilnībai. Tāpēc Jēzus saka, ka sinepju graudiņā, kas ir vismazākais no visiem, slēpjas milzīgs spēks, kas nodrošina neiedomājamu augšanu.

Mūsos un visā radībā ir apslēpts liels spēks, kas izverd uz āru. Mūsos mājo Svētais Gars, kurš dod mums cerību. Turpinot, pāvests paskaidroja, ko nozīmē dzīvot cerībā. Tas nozīmē ļaut lai šis Gara spēks palīdz mums augt un kļūt aizvien pilnīgākiem līdz, beidzot, iemantosim godību, kas mūs sagaida. Kā vēstī Evaņģēlijs, raugam ir jābūt iejauktam mīklā un graudiņam – iesētam zemē. Ja tas nenotiktu, tad iekšējais spēks neizpaustos uz āru. Līdzīgi ir ar Dieva valstību, kas izplatās nevis prozelītisma rezultātā, bet no iekšienes. Dieva valstība pilnveidojas no iekšienes, pateicoties Svētā Gara spēkam – uzsvēra pāvests. Tāpēc Baznīcai vienmēr ir nācies būt drosmīgai, lai ņemtu un iemestu zemē, lai ņemtu un iejauktu. Francisks atzina, ka Baznīcai ir bijušas arī bailes. Nereti priekšroka tiek dota “konservācijas pastorālei” un tādējādi tiek likti šķēršļi Dieva valstības augšanai. Taču tad aizvien paliekam tādi, kādi esam, proti, mazi un niecīgi. Dieva valstība neizplatās.

Taisnība, ka, iemetot sēklu zemē, to pazaudējam, un maisot raugu mīklā “sasmērējam rokas”. Izplatot Dieva valstību, vienmēr ir jārēķinās ar kaut kādu zaudējumu – atgādināja pāvests. “Bēdas tiem, kuri sludina Dieva valstību un maldīgi domā, ka nesasmērēs rokas”, viņš uzsvēra. Šādi cilvēki drīzāk ir kā muzeju darbinieki. Viņiem labāk patīk skaistas lietas.

Noslēgumā Svētais tēvs atgriezās pie cerības, atgādinot, ka cerība ļauj mums iet uz priekšu. Cerība nepieviļ, jo tā ir ļoti maza. Tā ir tik maza kā sinepju graudiņš. Un tur, kur ir cerība, tur ir arī Svētais Gars, kurš uztur Dieva valstību. Vai mēs tam ticam? Vai mēs sarunājamies ar Svēto Garu? – jautāja Francisks.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.