Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Vispārējās audiences

Paradīze – mūsu apskāviens ar mīlošo Dievu

- AP

25/10/2017 13:58

Tur, kur ir Jēzus, tur ir žēlsirdība un laime, bet tur, kur Viņa nav, valda aukstums un tumsa. Tam, kurš ir iepazinis Jēzu, vairs ne no kā nav jābaidās – uzsvēra pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Pēdējā katehēzē par cerību viņš pievērsās “paradīzei”, apzīmējot to kā “apskāvienu ar Dievu”, kurš ir bezgalīgā Mīlestība. Paradīze ir mūsu cerības galamērķis, mūsu dzīves mērķis – uzsvēra Svētais tēvs. Tā nav teiksmu apvīta vieta, ne arī skaists dārzs. Paradīze ir mūsu dzīves piepildījums, “vieta”, kur viss būs pārveidots mīlestībā.

“Paradīze” bija viens no pēdējiem vārdiem, ko Jēzus izteica, būdams pienaglots pie krusta. Golgātas kalnā līdzās Jēzum atradās divi laupītāji. Tieši tur notika Jēzus pēdējā “tikšanās” ar grēcinieku, kuram Viņš plaši atvēra savas valstības durvis. Ļaundaris, kuru dēvē arī par “labo laupītāju”, sacīja savam pie krusta piesistajam “biedram”, kas atradās otrpus Jēzum: “Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši” (Lk 23, 41). Tad, pievērsies Jēzum, viņš lūdza: “Jēzu, piemini mani, kad Tu būsi savā valstībā” (23, 42). Un Jēzus viņam apsola, ka šodien pat būs ar Viņu paradīzē.

Interesanti, ka šī ir vienīgā reize, kad vārds “paradīze” parādās evaņģēlijos – norādīja pāvests. Jēzus to apsola “mazajam velniņam”, kuram, esot pie krusta, pietika drosmes pazemīgi vērsies pie Kunga ar vienu vienīgu lūgumu viņu pieminēt. Šis laupītājs nebija darījis neko labu, lai būtu pelnījis paradīzi, bet viņš uzticējās Jēzum, paļāvās uz Viņu, saskatīja, ka Jēzus ir nevainīgs, labs, pavisam citādāks nekā viņš pats. Ar šo pazemīgo nožēlu pietika, lai aizkustinātu Jēzus sirdi. Ko mēs varam mācīties no šī “labā laupītāja”?

Labais laupītājs mums atgādina, kāds ir mūsu patiesais stāvoklis Dieva priekšā – turpināja pāvests. Mēs esam Dieva bērni. Viņš jūt mums līdzi. Katrreiz, kad ilgojamies pēc Viņa, Viņš kļūst “bezspēcīgs”. Šis brīnums neskaitāmas reizes atkārtojas daudzu slimnīcu palātās vai cietumu kamerās, proti, nav tāda cilvēka, kuram, lai cik slikti viņš būtu dzīvojis, atliktu nekas cits kā izmisums un tiktu liegta žēlastība. Mēs visi stādāmies Dieva priekšā tukšām rokām – savā ziņā kā līdzībā aprakstītais muitnieks, kurš nometās ceļos, lai lūgtos, dievnama pašā aizmugurē un neuzdrošinājās pacelt savas acis (sal. Lk 18, 13). Un katru reizi, kad cilvēks veic savas dzīves pēdējo sirdsapziņas izmeklēšanu un atklāj, ka viņa trūkumi stipri pārsniedz labos darbus, viņam nav jākrīt mazdūšībā, bet ir jāpaļaujas uz Dieva žēlsirdību. Tas mums dod cerību! Tas atver mūsu sirdi!

Francisks atgādināja, ka Dievs ir Tēvs, kurš gaida mūsu atgriešanos līdz pat pēdējam brīdim. Kā zinām, pazudušajam dēlam, kurš sāk atzīt savas vainas, tēvs “aizver muti” ar savu apskāvienu (sal. Lk 15, 20). Lūk, tāds ir Dievs. Viņš mūs ļoti mīl! Runājot par paradīzi, Svētais tēvs norādīja, ka paradīze ir Dieva apskāviens. Mēs tur nonākam, pateicoties Jēzum, kurš nomira par mums pie krusta. Tur, kur nav Jēzus, tur valda aukstums un tumsa, bet tur, kur Viņš ir, tur ir žēlsirdība un laime. Tāpēc nāves stundā varam atkārtot, sakot Jēzum: “Piemini mani!”

Pat ja nebūtu vairs neviena, kas mūs pieminētu, tad lai zinām, ka mums līdzās ir Jēzus, kurš grib mūs ievest visskaistākajā “vietā”, proti, paradīzē. Viņš grib tur mūs ievest pat ar to mazumiņu labā, kas mūsu dzīvē ir bijis, jo Viņš mūs atpestīja. Dievs negrib, lai mēs pazustu. Viņš grib mūs glābt, neskatoties uz mūsu trūkumiem un dzīves laikā pieļautajām kļūdām. Paradīze ir mūsu dzīves mērķis. Tur visam jātiek pārveidotam mīlestībā. Ja mēs tam ticēsim, tad arī beigsim no nāves baidīties – uzsvēra Svētais tēvs. Tad mēs varēsim aiziet no šīs pasaules ar mierīgu un paļāvības pilnu sirdi.

Katehēzes noslēgumā Francisks piebilda, ka tas, kurš ir iepazinis Jēzu, ne no kā vairs nebaidās. Pārkāpjot nāves slieksni, mums nekā vairs nevajadzēs. Mums vairs nebūs nevajadzīgi jāraud, jo viss būs pagājis, būs palikusi tikai mīlestība, jo “mīlestība nekad nebeidzas” (sal. 1 Kor 13, 8).

J. Evertovskis / VR

25/10/2017 13:58