Neliegt ieeju Debesu valstībā

Mūsdienu Baznīcas ganu atbildība – šādam tematam pievērsās pāvests ceturtdienas, 19. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš uzsvēra, ka teoloģija sākas uz ceļiem, Dieva klātbūtnē un lūgšanā. Komentējot Evaņģēlija fragmentu par farizeju stingro un liekulīgo rīcību, Francisks pastāstīja dažus piemērus iz dzīves. Pirms trīs mēnešiem kādā pilsētā kāda māmiņa gribēja nokristīt savu jaundzimušo bērnu. Taču tā kā viņa dzīvoja civillaulībā ar šķīrušos vīrieti, tad prāvests pateica tā: “Jā, es nokristīšu bērnu, bet tā kā tavs vīrs ir šķirtenis, viņam jāpaliek ārpusē. Viņš nedrīkst piedalīties ceremonijā”. Tas notiek šodien – ar sašutumu piebilda pāvests. Farizeji un Likuma zinātāji nav nekāda pagātne, tādu ir pa pilnam arī mūsdienās. Tāpēc Svētais tēvs uzsvēra, ka mums ir jālūdzas par saviem garīgajiem ganiem.

Šī rīta dievkalpojumā pāvests lūdzās, lai Kungs mums palīdz vienmēr paturēt prātā Viņa pestīšanas lielo dāvanu, ko saņemam par velti, dod žēlastību dzīvot Viņa klātbūtnē un spēt būt konkrētiem žēlsirdības darbu veikšanā. Dievs gaida, lai mēs izrādām citiem žēlsirdību – vai tie būtu žēlsirdības darbi tuvākā miesas vai dvēseles labā. Tādā veidā mēs palīdzēsim “atvērt durvis” gan citiem, gan arī sev pašiem. Pievēršoties Evaņģēlijam, Francisks skaidroja, kāpēc Likuma zinātāji “paņēma pazīšanas atslēgu”, tādējādi liedzot ieeju Debesu valstībā gan sev, gan citiem.

Paņemt pazīšanas atslēgu nozīmē neļaut izprast Dieva atklāsmi, Viņa mācību, Dieva sirdi, Dieva pestīšanas plānu. Runa ir arī par lielu aizmāršību. Cilvēks aizmirst, ka Dievs viņam dāvā pestīšanu par velti. Cilvēks aizmirst, ka Dievs viņam atrodas līdzās. Viņš aizmirst Dieva žēlsirdību. Tie, kuri to visu aizmirsa, aiznesa projām pazīšanas atslēgu.

Homīlijas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka pestīšanas iniciatīva vienmēr pieder Dievam. Mēs nedrīkstam to aizmirst. Mēs esam aicināti ar saviem darbiem atbildēt Dieva nesavtīgajai mīlestībai pret mums. Dievs ir vienmēr kopā ar mums. Ja mēs saraujam šīs ciešās attiecības ar Kungu, tad iekrītam maldos, domājot, ka, lai izglābtos, pietiek ar burtisku likuma ievērošanu. Francisks atgādināja, ka cilvēks, kuram pietrūkst tuvības ar Dievu, kurš nelūdzas, nevar mācīt teoloģiju un, vēl jo mazāk, morālteoloģiju. Teoloģija sākas uz ceļiem – viņš uzsvēra. Tam, kurš nodarbojas ar šo disciplīnu, jādzīvo ciešā vienotībā ar Dievu. Un šīs vienotības virsotne ir Krustā sistais Kungs Jēzus. Mēs esam attaisnoti ar Kristus asinīm – raksta apustulis Pāvils. Izpildīt likumu nozīmē būt žēlsirdīgiem, veikt žēlsirdības darbus, jo tādā veidā mēs pieskaramies paša Kristus miesai. Palīdzot cilvēkam, kurš cieš miesā vai garā, mēs pieskaramies pašam Kristum, kurš cieš.

Atgriežoties pie Evaņģēlija vārdiem, Svētais tēvs pastāstīja vēl vienu piemēru par to, kas reizēm notiek Argentīnā, kurš viņš visu mūžu kalpoja. Dažreiz prāvesti atsakās kristīt vientuļo māmiņu bērnus, jo šie bērni ir dzimuši ārpus laulības. Francisks paskaidroja, ka šādi prāvesti aizslēdz durvis, par ko runā Jēzus. Viņi ieļauno Dieva tautu. Un tas notiek tādēļ, ka viņi paši ir “pazaudējuši pazīšanas atslēgu”. Tāpēc svarīgi lūgties par saviem garīdzniekiem – viņš atgādināja. Svarīgi lūgties, lai viņi nepazaudē minēto atslēgu un neaizslēdz durvis cilvēkiem, kuri grib ienākt Debesu valstībā.

J. Evertovskis / VR