2017-10-17 14:43:00

Francisks mudina kristiešus nebūt muļķiem


Otrdienas, 17. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja pavērot neprātīgos kristiešus, tai skaitā dažus garīgos ganus, lai pasargātu sevi un paši nekļūtu par muļķiem, kā arī mudināja vienmēr raudzīties uz Kungu, kurš visu laiku stāv pie mūsu durvīm, klauvē un gaida, kad tās atvērsim. Kas ir šī neprātība, par kuru runāja Francisks, atsaucoties uz vairākām Svēto Rakstu vietām? Vai tā neapdraud arī mani?

Jēzus par “neprātīgiem” sauc farizejus, kā to šodien lasām Evaņģēlijā (sal. Lk 11, 37-41), bet apustulis Pāvils pirmajā lasījumā lieto vārdu “muļķi”, runājot par pagānu netaisnību un bezdievību (sal. Rom 1, 16-25). Pāvests atzina, ka šie vārdi tiek lietoti ne tik daudz kā apsūdzība, bet vairāk kā brīdinājums, lai parādītu, ka neprātības iznākums ir samaitātība. Jēzus raud, kad Viņa mīļotā tauta savā muļķībā attālinās no Dieva un izvēlas iluzoriskus labumus, elkus un ideoloģiju. Likuma zinātājus un farizejus Viņš salīdzina ar nobalsinātiem kapakmeņiem. Tie cenšas izskaistināt ārieni, bet viņu iekšiene ir laupīšanu un nekrietnības pilna. Viņi dzenas pēc ārējā skaistuma, ļaužu atzinumiem, slavas un citu priekšā cenšas izlikties labāki nekā ir patiesībā, tādējādi samaitājoties. Savukārt pagāni samaitājās tādēļ, ka piekopa elkdievību. Dieva vietā viņi izvēlējās elkus. Šai sakarā Francisks uzsvēra, ka elkdievība ir izplatīta arī mūsdienās. Tā ir ieslīgšana patēriņa drudzī un dzīšanās pēc ērtībām. Visbeidzot, Svētie Raksti runā arī par kristiešiem, kurus samaitāja dažādas ideoloģijas, un kuri tādējādi kļuva par ideologiem. Kas ir šī neprātība jeb muļķība?

Būt neprātīgam nozīmē neklausīties. Neprātība ir nespēja klausīties Dieva Vārdu – skaidroja pāvests. Dieva Vārds nevar mani cauraust, jo es to neklausos. Muļķis to neklausās. Viņš domā, ka klausās, bet patiesībā to nedara. Līdz ar to, viņa sirdī nav vietas arī mīlestībai. Pat ja šis Vārds kaut cik ienāk, tas jau ir “destilēts”, jo ir sajaucies ar paša cilvēka maldīgo uztveri. Muļķi neprot klausīties, un šis kurlums tos noved pie samaitātības. Viņos neiekļūst Dieva Vārds, nav vietas mīlestībai un, galu galā, nav vietas arī brīvībai.

Turpinot, Francisks piebilda, ka šie cilvēki kļūst par vergiem, jo “Dieva patiesību aizvieto ar meliem”, un tā vietā, lai pielūgtu Radītāju, viņi pielūdz radību. Vai es klausos Dieva Vārdu? – jautāja Svētais tēvs. Vai ļauju Dieva Vārdam ienākt sevī? Vai es neesmu kurls? Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs – viņš uzsvēra. Vai es nepārveidoju to par ideoloģiju? Vai tā vietā es neizvēlos kalpošanu elkiem, sev ērtam dievam?

Pāvests aicināja pavērot tos mūsdienu kristiešus, tai skaitā, garīgos ganus, kuri rīkojas muļķīgi. Ne velti sv. Augustīns neskopojas ar skarbiem vārdiem, jo Baznīcas gani ar savu muļķību nodara lielu ļaunumu savam ganāmpulkam. Vienlaikus Francisks aicināja raudzīties uz Kungu, kurš vienmēr atrodas mūsu sirds durvju priekšā, klauvē pie tām un gaida, lai mēs atveram. Kungs vēlas, lai mēs apzinātos, cik ļoti Viņš pēc mums ilgojas un mūs mīl. Viņš grib, lai mēs atminamies Viņa pirmo mīlestību pret mums. Ja mēs krītam neprātībā un attālināmies no Dieva, Viņš sajūt nostaļģiju. Viņš ilgojas pēc mums.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.