2017-10-16 14:40:00

Pāvests Francisks pasludinājis par svētiem 35 ticīgos


Pāvests Francisks svētdien, 15. oktobrī, kanonizēja 35 jaunus svētos. Dievkalpojumā, kas notika Svētā Pētera laukumā, piedalījās vairāk nekā 35 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Kanonizēto vidū ir arī trīs Meksikas indiāņi – Kristaps, Antonijs un Huans. 12 un 13 gadus vecie pusaudži XVI gadsimta sākumā miruši mocekļa nāvē. Atklāt ticību viņiem palīdzēja misionāri, kuri mudināja iznīcināt maldu reliģijas simbolus. Par to arī tika nogalināti. 1527. gadā Kristapa tēvs savu dēlu vispirms smagi piekāva, vēlāk iemeta ugunī. Antonijs un Huans sekoja misionāriem kā tulki. Viņus nogalināja indiāņi, kuriem tika atņemti un iznīcināti viņu piekoptā kulta priekšmeti.

Dzīvību par Kristu atdeva arī 30 misionāri, kuri strādāja Brazīlijā. Tie ir Andrea de Soverals, Ambrozijs Francisks Ferro, Mateo Moreira un 27 biedri. Viņi ir Baznīcas vajāšanu upuri. Pāvests kanonizēja arī spāņu priesteri un skolotāju Faustīno Miguezu un 1739. gadā mirušo kapucīnu tēvu Andželo no Akri. Izcilais sprediķotājs un tautas misiju vadītājs darbojās Itālijas dienvidos. Daudzi viņu sauc par Kalabrijas apustuli.

Liturģijas sākumā, iepazīstinot ar jauno svēto dzīves gājumu, Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts, kardināls Andželo Amato teica: “1645. gada 16. jūlijā holandiešu karavīri kopā ar dažiem indiāņiem ielauzās dievnamā, kur priesteris Andrea vadīja dievkalpojumu. Viņu un klātesošos cilvēkus nogalināja tikai tādēļ, ka bija katoļi. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī priesteri Ambroziju Francisku un viņa vadīto kopienu. Viņi visi nomira šausmīgās mokās. Starp trīsdesmit mocekļiem izceļas arī Mateo Moreira liecība. Viņš bija kristīgais lajs, kuru nogalināja par savas ticības Euharistijas noslēpumam apliecinājumu,” – sacīja kardināls Andželo Amato.

“Šodien kanonizētie ticīgie Dieva mīlestībai bija atbildējuši ne tikai ar vārdiem un ne tikai uz īsu brīdi, bet ar visu savu dzīvi, līdz galam,” – sprediķī sacīja pāvests. Uzrunas centrā bija parastā liturģiskā laika 28. svētdienai paredzētais Evaņģēlija fragments. Tā autors raksta: «Debesu valstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas.» Šajā stāstā runa ir par Kristu. Viņš ir Dēls. Savukārt līgava, kura netiek pieminēta, ir visi cilvēki. Mēs visi esam ielūgti kāzu mielastā un esam ietērpti svētku drānās. Kāzas ir kopējā ceļa sākums visas dzīves garumā. Dievs vēlas vienmēr būt kopā ar mums. Šī kopība ir līgavas un līgavaiņa mīlestības, nevis tikai uzticīga kalpa vai paklausīga mācekļa attiecību auglis. Kungs gaida, meklē un ielūdz. Viņam nepietiek ar to, ka darām labus darbus un ievērojam baušļus. Kungs vēlas nodibināt ar mums patiesu draudzību, dzīves komūniju un veidot dialogā, paļāvībā un piedošanā balstītas attiecības, uzsvēra pāvests.

Francisks ievēroja, ka priekš Dieva neviens nav priviliģēts. Dievs pirmais iziet mums pretī, mīl mūs ar maigu un nesavtīgu mīlestību. Un no šīs mīlestības dzimst kristīgā dzīve. Pāvests mudināja ticīgos aizdomāties, cik reižu dienā apliecinām savu mīlestību Kungam. Vai starp daudziem izteiktajiem vārdiem ir arī tādi: «Kungs, es mīlu Tevi. Tu esi mana dzīve!» Ja izzūd mīlestība, kristīgā dzīve kļūst neauglīga. Tā ir kā miesa bez dvēseles, morāles likumu, priekšrakstu un normu sistēma, ko jāpieņem, pat nejautājot kāpēc? Savukārt dzīvības Dievs gaida mūsu dzīves atbildi, mīlestības Kungs gaida mūsu mīlestības atbildi, – sacīja Svētais tēvs.

Pāvests uzsvēra, ka svētdienai paredzētajā Evaņģēlija fragmentā ietverts brīdinājums: ielūgums var arī tikt atmests. Daudzi ielūgtie atbildēja , jo bija aizņemti ar savām lietām. Pēc viņa domām, šajā fragmentā vairākkārt izmantotais vārds savs ir atslēga, kas ļauj saprast iemeslu, kāpēc ielūgums netika pieņemts.

“Ielūgtie nedomāja, ka kāzas būs skumjas vai garlaicīgas. Viņi vienkārši tam nepiegrieza lielu vērību. Kāzas viņiem traucēja darīt savas lietas. Protams, viņi vēlējās kaut ko iegūt, nevis aktīvi iesaistīties, kā to pieprasa mīlestība. Tādā veidā rodas distance pret mīlestību. Tomēr tā nerodas tikai no ļaunuma, bet arī no tā, ka gribam visu, kas tiek apzīmēts ar vārdu savs – drošību, slavu, novērtējumu, ērtības... Un mēs apsēžamies ienākumu, baudu, kāda hobija, kas padara mūs jautrākus, dīvānā. Bet šādā veidā mēs ātri un nejauki novecojam, jo novecošanas process sākas iekšienē. Kad sirds nepaplašinās, tā aizveras. Kad viss ir atkarīgs no tā, kas atbilst tikai manām vajadzībām, cik man tas ir izdevīgi, ko es vēlos, tad kļūstam pārlieku stingri un ļauni, un neatbilstošā veidā reaģējam uz uzaicinājumu, tāpat kā Evaņģēlijā aprakstītie cilvēki, kuri izsmēja un pat nogalināja tos, kuri viņiem atnesa ielūgumu. Un to darīja tikai tādēļ, ka tie bija viņiem neizdevīgi.

Turpinot uzrunu, Francisks uzsvēra, ka arī katram no mums ir jāizvēlas kurā pusē nostāties – sava , vai Dieva pusē. Evaņģēlijs atgādina, ka Dievs, neraugoties uz ielūguma atmešanu, iet uz priekšu, neatsauc kāzu mielastu, joprojām aicina un mūsu priekšā neaizcērt durvis. Saņēmis atteikumu, Viņš izrāda vēl lielāku mīlestību. Kad mēs saņemam atteikumu, tad ilgi nesam sevī rūgtumu, dusmas. Dievs ir sagatavojis mielastu visiem cilvēkiem, arī tiem, kas dara ļaunu.

Evaņģēlija fragmentā izcelts vēl viens elements, proti, kāzu tērps, bez kura nevar piedalīties kāzu mielastā. Tas nozīmē, ka nepietiek tikai vienu reizi atbildēt uz saņemto uzaicinājumu, tikai vienu reizi pateikt , un ar to būtu beigas, bet vajag ietērpties svētku drānās un ikdienas dzīvi izdzīvot ar mīlestību. Jo mēs nevaram saukt tikai Kungs, Kungs, bet nepildīt Dieva gribu. “Katru dienu esam aicināti ietērpties Viņa mīlestības tērpā. Katru dienu esam aicināti atjaunot savu piederību Dievam. Tā darīja šodien kanonizētie ticīgie, sevišķi daudzie mocekļi, kuri Dieva mīlestībai atbildēja ne tikai ar vārdiem un ne tikai uz īsu brīdi, bet ar visu savu dzīvi, līdz galam. Viņu ikdienas tērps bija Jēzus mīlestība, tā neprātīgā mīlestība, kas mūs iemīlējusi līdz galam, kas dāvājusi savu piedošanu un savu tuniku tiem, kas viņu piesita krustā. Kristības sakramentā esam saņēmuši baltās drānas, kāzu tērpu” – sacīja pāvests.

Kanonizācijas svinības noslēdzās ar mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis”. Pāvests apsveica svētceļniekus un oficiālās delegācijas no Brazīlijas, Francijas, Itālijas, Meksikas, Spānijas, kā arī Maltas Bruņinieku ordeņa pārstāvjus. “Lai šo Evaņģēlija liecinieku piemērs un aizbildniecība palīdz mums veidot brālīgas attiecības Baznīcas un sabiedrības labā,” vēlēja Francisks.

Pāvests paziņoja, ka ir nolēmis sasaukt vēl vienu Bīskapu sinodi. “Atsaucoties vairāku Latīņamerikas Bīskapu konferenču vadītāju, kā arī citu valstu garīdznieku un laju aicinājumam, esmu nolēmis sasaukt Amazones reģiona Bīskapu sinodi, kas notiks 2019. gada oktobrī Romā. Pasākuma galvenais mērķis ir meklēt jaunas iespējas nest šajā pasaules reģionā dzīvojošajai Dieva tautai, sevišķi iezemiešiem, kuru eksistence bieži tiek aizmirsta un kuriem trūkst nākotnes perspektīvas, Kristus pestīšanas vēsti. Amazones mūžameži ir mūsu planētas plaušas,” – sacīja Francisks. 

S. Krivteža / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.