Dzīvot ar cerību nozīmē būt nomodā un nemitēties darīt labu

Trešdienas, 11. oktobra, vispārējās audiences laikā, turpinot katehēžu ciklu par cerību, pāvests pievērsās “gaidīšanai nomodā”. Jēzus mūs nemitīgi aicina būt nomodā. Ko tas nozīmē? Vai tā ir rezignācija un nekā nedarīšana? Nē, rezignācija nav nekāds kristīgais tikums – atgādināja Francisks. Mēs visi piedzīvojam tumsas un grūtību brīžus. Taču kā varam pasargāt sevi no “paralīzes”, ko var izsaistīt grūtības? Viena lieta – apzināties to, ka jo lielāka ir tumsa, jo tuvāk esam rītausmai.

Evaņģēlijs mūs aicina būt kā kalpiem, kuri paliek nomodā un nedodas gulēt tik ilgi, kamēr sagaida savu kungu. Pāvests uzsvēra, ka kamēr vien dzīvojam pasaulē no mums tiek prasīta atbildība. Mums to jāuzņemas pilnā mērā un ar mīlestību. Jēzus grib, lai mūsu dzīve būtu darbīga, lai mēs strādātu, lai nekad nepārstātu būt nomodā, lai tādējādi katru jauno dienu, ko Dievs dāvā, sagaidītu ar pateicību un apbrīnu. “Katrs rīts ir jauna balta lapa, kurā kristietis sāk rakstīt ar saviem labajiem darbiem”, sacīja Svētais tēvs. Kristus mūs jau ir atpestījis, bet tagad gaidām Viņa godības pilnīgu parādīšanos, kad, beidzot, Dievs būs visos viss (sal. 1 Kor 15, 28). Ticībā mēs varam būt droši par šo gaidāmo “satikšanos” ar Jēzu. Tāpēc mums ir jābūt nomodā, lai saņemtu Viņa dāvāto pestīšanu. “Vai esat reiz padomājuši, kāda būs šī satikšanās ar Jēzu, kad Viņš nāks?”, jautāja pāvests. “Tas būs apskāviens. Tā būs prieka pilna satikšanās”, viņš atbildēja. “Tāpēc mums jāgaida šo tikšanos.”

Kristietis nav radīts, lai garlaikotos – turpināja Francisks. Kristietis apzinās, ka arī aiz vienādo dienu rutīnas slēpjas žēlastības noslēpums. Daži cilvēki, būdami neatlaidīgi savā mīlestībā, kļūst kā akas, kas apūdeņo tuksnesi. Nekas nenotiek veltīgi. Kristieša dzīvē nav tādu situāciju, kuras ar mīlestību nevarētu izmainīt. Neviena nakts nav tik gara, lai varētu aizmirst rītausmas prieku. Un jo tumšāka ir nakts, jo tuvāk ir rītausma.

Pāvesta uzrunas turpinājumā rodam atbildi uz jautājumu, kā varam sevi pasargāt no “paralīzes” grūtību brīžos. Lai nenolaistu rokas un nesastingtu, mums ir jāpaliek vienotiem ar Jēzu. Un pat ja visa pasaule nostātos pret cerību un mēģinātu iegalvot, ka nākotnē gaidāma tikai tumsa, kristietis apzinās, ka nākotnē ir gaidāma Kristus atkal atnākšana. Neviens nezina, kad tas notiks, taču mums pietiek ar to domu vien, ka dzīves beigās priekšā stāv satikšanās ar žēlsirdīgo Jēzu. Tāpēc ir svarīgi dzīvot ar paļāvību un nelādēt dzīvi. Viss tiks atpestīts. Viss! Mēs, protams, piedzīvojam ciešanas, dažreiz sadusmojamies, jūtamies slikti, bet, iedomājoties par Kristu un paturot prātā gaidāmo satikšanos ar Viņu, varam aizraidīt prom kārdinājumu domāt, ka šī dzīve ir bezjēdzīga – uzsvēra Francisks.

Tad, kad iepazīstam Jēzu, mēs uz visu apkārt notiekošo sākam raudzīties ar paļāvību un cerību. Mēs nemaz nespējam skatīties citādi. Jēzus ir kā mūsu māja. Mēs esam tur iekšā un pa tās logiem raugāmies uz pasauli. “Tāpēc neierausimies sevī”, mudināja pāvests. “Melanholiski neraudāsim par šķietami zeltaino pagātni, bet tā vietā vienmēr skatīsimies uz priekšu – uz nākotni, kas nebūs tikai mūsu roku darbs, bet vispirms – dievišķās providences nemitīgu rūpju auglis. Pienāks diena, kad viss, kas ir tumsā tīts, tiks izgaismots.”

Svētais tēvs uzsvēra, ka Dievs nekad nepieviļ. Viņa griba nav miglā tīta, bet ir skaidra. Viņš grib, lai visi cilvēki tiktu pestīti un iepazītu patiesību (sal. 1 Tim 2, 4). Tāpēc neļausimies pesimismam un rezignācijai – viņš mudināja. Nenolaidīsim rokas un nenokārsim galvu! Jēzus prasa, lai mēs gaidītu Viņu, būdami nomodā (sal. Lk 12, 37), lai mēs nepadotos un darbotos. Ja kāds darbojas miera labā, tas nenozīmē, ka viņš pats nevar piedzīvot nemieru. Uzņemoties citu problēmas un mēģinot citiem palīdzēt grūtībās, mums ir jārēķinās, ka mūsu pašu miers var tikt iztraucēts. Taču tādēļ nedrīkstam apstāties un pārtraukt darīt labu. Cilvēks, kurš atkāpjas, nav miera veicinātājs, bet ir sliņķis, kurš meklē ērtu dzīvi – uzsvēra Francisks, aicinot mūs uzdrošināties un riskēt, lai tādējādi varētu būt par miera veicinātājiem.

J. Evertovskis / VR