Pāvests tiekas ar priesteriskajai formācijai veltītās sanāksmes dalībniekiem

“Priesteriskās formācijas temats ir noteicošais Baznīcas misijā. Ticības atjaunotne un garīgo paaicinājumu nākotne ir iespējami vienīgi tad, ja mums ir priesteri ar labu formāciju,” teica pāvests, sestdien tiekoties ar Klēra kongregācijas rīkotās starptautiskās sanāksmes dalībniekiem. Viņu vidū ir arī priesteris no Latvijas, Rīgas Garīgā semināra studiju prefekts, Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelāns Modris Lācis. Dažās Kastelgandolfo pavadītajās dienās tika aplūkoti dokumentā “Ratio Fundamentalis” (“Priesterības aicinājuma dāvana”) ietvertie jautājumi un to iedzīvināšana praksē.

Pāvests uzsvēra, ka priesteriskā formācija vispirms jau ir atkarīga no Dieva darbības cilvēka dzīvē, nevis no viņa paša aktivitātēm. Tas prasa paļauties uz Kunga pārveidojošo darbību kandidāta sirdī un viņa dzīvē. Francisks pieminēja epizodi no pravieša Jeremija grāmatas (sal. 18, 1-10) par to, kā podnieks strādā ar mālu. Ja trauks neizdodas, viņš met mālu kopējā masā un trauku pacietīgi sāk veidot no jauna. Pāvests paskaidroja, ka šis attēls palīdz saprast, ka priesteriskā formācija nav sasniedzama ar kādu atsevišķu kultūras atjaunošanas, vai citu iniciatīvu. Dievs ir tas, kurš pacietīgi un žēlsirdīgi pilnveido cilvēkā viņa priesterisko formāciju. Kā teikts “Ratio Fundamentalis”, šis darbs ilgst visu mūžu.

Francisks aicināja atgādināt, ka priesteris, kurš ik dienas neļauj sevi pārveidot Kungam, “nodziest”, viņam vairs nav entuziasma nedz sludināt Evaņģēliju, nedz rūpēties par Dieva tautu. Savukārt, tas, kurš dienu no dienas uztic sevi Dievišķā Podnieka zinošajām rokām, saglabā entuziasmu sirdī, ar prieku pieņem Evaņģēlija svaigumu, runā, izmantojot vārdus, kas spēj aizsniegt cilvēku dzīves. Šāda priestera rokas, ko bīskaps svētījis ordinācijas dienā, spēj savukārt svētīt Dieva tautas brūces, ilgas un cerības.

Pāvests pievērsās otram svarīgam aspektam, proti, katrs priesteris ir aicināts sadarboties ar Dievišķo Podnieku. “Mēs neesam vienīgi māls, bet arī Podnieka palīgi, Viņa žēlsirdības līdzstrādnieki,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka priesteriskajā formācijā – gan sākotnējā, gan pastāvīgajā svarīgas ir abas lietas.

Podnieka darbnīcā var atpazīt trīs galvenos varoņus. “Vieni no tiem esam mēs paši,” uzrunājot priesterus, sacīja Francisks. Viņš norādīja, ka Dievs var darboties viņu pārveidošanā tikai tad, ja priesteri neaizveras, uzskatīdami, ka viņu formācija ir jau notikusi, ka tā ir pabeigta. Savas formācijas labā semināristam un priesterim ir jāsaka “jā”, vai “nē” – viņam ir jādod priekšroka nevis cilvēcisko ambīciju troksnim, bet gan klusumam un lūgšanai, jāuzticas nevis savam darbam, bet jānovēl sevi Dievišķā Podnieka rokām un Viņa providenciālajai radošajai darbībai, jāievēro nevis iepriekš sagatavotas shēmas, bet jāļauj vadīties pēc veselīga “sirds nemiera”. Seminārists un priesteris tieksies nevis pēc izolācijas, bet gan meklēs draudzību ar brāļiem un saviem līdzcilvēkiem, apzinoties, ka viņa paaicinājums dzimst no mīlestības pilnas tikšanās – no tikšanās ar Jēzu un Dieva tautu.

Otrkārt, galveno varoņu loma pieder formatoriem un bīskapiem. Paaicinājums rodas un attīstās Baznīcā. Tādējādi Kunga rokas, kas veido šo māla trauku, darbojas caur pirmajiem formatoriem jaunā priestera dzīvē – caur rektoru, garīgajiem tēviem, profesoriem, visiem, kuri nodarbojas ar klēra pastāvīgo formāciju. Taču pirmais un galvenais ir bīskaps. Uz viņu gulstas atbildība par kandidāta nosūtīšanu uz garīgo semināru. Pāvests ieteica sadarboties bīskapu starpā, nenoslēgties vienīgi savas diecēzes ietvaros, būt izšķirtspējīgiem, maigiem, atbildīgiem, lai priesteri spētu sludināt Evaņģēliju ar entuziasmu un gudrību, iedegt cerību tur, kur dzīvības liesmu sedz pelni un vēstures tuksnešos ļaut atdzimt ticībai.

Visbeidzot, par trešo varoni Dievišķā Podnieka darbnīcā pāvests nosauca Dieva tautu. Svētais tēvs aicināja neaizmirst, ka cilvēki ar savu situāciju smagumu, ar saviem jautājumiem un vajadzībām, ir lielā “virpa”, uz kuras griežas un veidojas priesterības “māls”. Kad priesteri iziet pretim Dieva tautai, tie ļauj sevi veidot cilvēku ilgām, skar viņu brūces, pamana, kā Kungs pārveido viņu dzīvi. Dieva tauta “ir īsta cilvēciskās, garīgās, intelektuālās un pastorālās formācijas skola,” teica pāvests. Priesterim ir jāatrodas starp Jēzu un cilvēkiem. Ar Kungu viņš katru dienu atjauno sava paacinājuma atmiņu, cilvēkiem dāvā sevi kā maizi, kas baro, un ūdeni, kas veldzē slāpes, svētījot tos, kurus satiek ceļā un dāvājot tiem Evaņģēlija svaidīšanu.

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja priesterus sev pajautāt: “Kāds priesteris vēlos būt?” Vai mierīgs un labi iekārtojies “salonu priesteris”, vai arī misionārs māceklis, kura sirds deg mīlestībā uz Dievu un Viņa tautu? Vai vēlos būt tāds, kurš rūpējas par savu labklājību, vai arī māceklis, kurš atrodas nemitīgā gājumā? Vai vēlos būt remdenais, kurš priekšroku dod mierīgai dzīvei, vai arī pravietis, kurš cilvēka sirdī atmodina vēlmi pēc Dieva?

Tikšanās beigās pāvests novēlēja, lai Jaunava Marija, kuru šodien godinām kā Rožukroņa Karalieni, palīdz ar prieku veikt apustulisko kalpojumu un priesteru sirdi dara līdzīgu savējai – pazemīgu un paklausīgu, kā māls podnieka rokās.

I. Šteinerte/VR