Kopā ar Boloņas universitātes studentiem pāvests atjauno sapni par Eiropu

“Jūsu Alma Mater, tāpat kā visas universitātes, ir aicināta tiekties pēc tā, kas vieno,” teica pāvests studentiem, profesoriem un citiem akadēmiskās pasaules pārstāvjiem Boloņā. Tiekoties ar viņiem Svētā Dominika laukumā, Francisks atzīmēja, ka gandrīz 1000 gadus Boloņas universitāte ir bijusi humānisma laboratorija. Arī vārdā “universitas” ir ietverta “visa” un “kopienas” ideja. Svētais tēvs aicināja glabāt atmiņā Eiropā vecākās universitātes pirmsākumus, kad studentu grupas no dažādām kontinenta vietām, kā arī no aizokeāna zemēm šeit pulcējās ap saviem skolotājiem. Viņus vadīja divi ideāli – “vertikālais”, jeb tiekšanās uz augšu, un “horizontālais”, proti, kopīgi pētījumi kopīga mērķa labā.

Studijas Boloņas universitātē aizsākās ar tieslietu studijām.  Šī mācību iestāde ir pratusi atbildēt uz jaunās sabiedrības vajadzībām, piesaistot studentus, kas vēlējās apgūt un padziļināt savas zināšanas. Pāvests uzrunā pieskārās trim tiesībām. Kā pirmās viņš minēja tiesības uz kultūru. “Šodien tās nozīmē rūpēties par gudrību, proti par cilvēcisko gudrību, kas dara humānākus,” teica Francisks. Viņš paskaidroja, ka kultūra, kā tas ir ietverts pašā vārdā, ir tā, kas “kultivē”, jeb liek izaugt. Tāpēc ir vajadzīgi nevis skaļi vārdi, bet gan tādi, kas spēj aizsniegt prātus un atvērt sirdis. Pāvests aicināja akadēmisko pasauli ar dedzību nodoties izglītības darbam, kas no katra studenta spēj “izvilkt” labāko, to, kas kalpo visu kopējam labumam.

Otrkārt, Francisks izcēla tiesības uz cerību. Tās ir tiesības būt pasargātiem no ikdienas baiļu un naida retorikas. Šeit ietilpst arī nepatiesu ziņu izplatīšana, tā dēvētās “melnās hronikas” pārsvars pār “balto”. Labās ziņas bieži tiek noklusētas, jo tās nes mazāku peļņu. Tiesības uz cerību nozīmē tiesības ticēt patiesai mīlestībai. Pāvests novēlēja, lai universitātes kļūst par cerības kaltuvēm, par sava veida darbnīcām, kurās tiek strādāts labākai nākotnei, kurās iemācās atbildību par sevi un par pasauli, atbildību par visu kopējo māju.

Pāvests atzīmēja, ka krīze, ko pārdzīvojam šobrīd, reizē ir arī liela izdevība. Tas ir izaicinājums katra cilvēka prātam un brīvībai, iespēja kļūt par cerības kaldinātājiem.

Treškārt, Svētā tēva uzmanības lokā bija tiesības uz mieru. Viņš atgādināja, ka šogad ir apritējuši 60 gadi, kopš parakstīti Romas traktāti, dokumenti, kas ievadīja vienotas Eiropas sākumus. Pēc diviem pasaules kariem un briesmīgas vardarbības, ko vienas tautas pastrādāja pret citām, dzima Eiropas Savienība, lai veicinātu tiesības uz mieru. Taču, šodien miera skatījumu aizēno daudzas intereses un ne mazums konfliktu. Pāvests aicināja nebaidīties no vienotības, jo īpaši tāpēc, ka vienotības un miera trūkuma dēļ daudziem miljoniem cilvēku ir nācies zaudēt savas dzīvības.

Francisks uzsvēra, ka universitāte Boloņā ir radusies, lai studētu tiesības, lai tiektos pēc tā, kas pasargā cilvēkus, regulē kopējo sadzīvi un sargā vājāko no stiprākā loģikas, no vardarbības un netaisnības. Arī mūsdienu izaicinājums ir aizstāvēt cilvēku un tautu tiesības, vājāko un atstumto tiesības, kā arī rūpēties par radīto un visu cilvēku “kopējo māju”.

Pāvests aicināja universitāšu vidi, jo īpaši jauniešus, nebaidīties sapņot lielus sapņus, sapņot par jaunu Eiropas humānismu. Lai tas izdotos, ir nepieciešama atmiņa par pagātni, drosme, kā arī veselīga un cilvēciska “utopija”. Ir jāsapņo par Eiropu-māti, kas respektē dzīvību un dāvā dzīves cerību, par Eiropu, kur jaunieši elpo tīro godīguma gaisu, mīl kultūras skaistumu un dzīves vienkāršību, kas nav piesārņota ar nebeidzamu konsumismu, kur apprecēties un laist pasaulē bērnus ir atbildība un liels prieks, nevis problēma, ko rada stabila darba trūkums. Kopā ar studentiem un profesoriem pāvests atjaunoja sapni par Eiropu, kas glabādama atmiņā savu kultūru, vieš cerību savos bērnos un ir miera instruments pasaulei.

I. Šteinerte/VR