Pāvests, atvadoties no Kolumbijas, mudina spert pirmo soli pretī mieram

Pirms izlidot uz Romu, 10. septembra pievakarē pāvests devās uz Kartahenas ostu, Karību jūras krastā, kur celebrēja Svēto Misi. Tajā piedalījās pusmiljons Kolumbijas ticīgo. Ja Kolumbija grib panākt pastāvīgu un ilgtspējīgu mieru, tai steidzami jāsper solis kopējā labuma, vienlīdzības, taisnības, cilvēka dabas respektēšanas un tās prasību ievērošanas virzienā – uzsvēra Francisks. Un pirms atvadīties no šīs Latīņamerikas zemes, viņš vēlreiz vērsās pie sabiedrības ar aicinājumu izbeigt narkobiznesu, kas sēj nāvi un iznīcību, sagrauj daudzu cilvēku cerības un iznīcina daudzas ģimenes. Narkotikas ir ļaunums, kas dod tiešu triecienu cilvēka personas cieņai un pakāpeniski izkropļo attēlu, ko Radītājs mūsos ir izveidojis. “Stingri nosodu tos, kuri nogalināja daudzas dzīvības, viņu negodīgo rīcību”, teica Romas bīskaps, atgādinot, ka nedrīkst spēlēties ar savu brāļu dzīvību un manipulēt ar cilvēka cieņu.

Pāvesta apustuliskā ceļojuma uz Kolumbiju moto bija: “Spersim pirmo soli”. Vizītes pēdējās Svētās Mises homīlijā viņš aicināja kolumbiešus spert pirmo soli, izejot pretī citiem ar Kristu, nepretendējot uz piedošanas saņemšanu, nepiedodot citiem, un nepretendējot uz citu mīlestību, ja pašos nav mīlestības. Svarīgi palīdzēt citiem “atraisīt vardarbības mezglus”, viņš atgādināja. Neviens nav “tik ļoti pazudis”, ka nebūtu pelnījis rūpes, mīlestību un piedošanu. Viena cilvēka pieļautais grēks saista mūs visus, bet vispirmām kārtām tas skar pašu upuri, kurš ir aicināts uzņemties iniciatīvu un rīkoties, lai ļauna darītājs neaizietu pazušanā. Drosmīgākais vienmēr uzņemas iniciatīvu un sper pirmo soli.

Kartahenā vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvoja un darbojās svētais Pēteris Klavers. Viņš veltīja savu dzīvi melno vergu tiesību aizsardzībai. Ne velti pāvests vēlējās, lai šīs Euharistijas laikā būtu klāt arī šī svētā jezuīta relikvijas, un ne velti savā homīlijā viņš pievērsās cilvēktiesībām, piedošanai un lūgšanai. Kolumbijas tauta gadu desmitiem tiecās pēc miera, taču nepietika tikai ar divu pušu savstarpēju tuvošanos un dialogu – norādīja Francisks. Lai panāktu mieru, nepietiek tikai ar normatīvo aktu iezīmēšanu un institucionāliem līgumiem labas gribas politisko un ekonomisko grupu starpā, bet ir jāiet “personīgas” savstarpējas satikšanās ceļu, pa kuru gāja Jēzus. Lai dziedētu vēstures dziļās rētas, ir vajadzīgas atbilstošas instances, kur varētu panākt taisnību, kur cietējiem būtu iespēja atklāt patiesību, kuras gādātu, lai tiktu labots nodarītais ļaunums, un darītu visu iespējamo, lai turpmāk izvairītos no šiem noziegumiem.

Pāvests piebilda, ka no kristiešiem tiek prasīts panākt kultūras pārmaiņas, proti, nāves un vardarbības kultūrai atbildēt ar dzīvības un tikšanās kultūru. Pats Kristus pieprasa, lai mēs atbilstoši rīkotos, sastopoties ar tādiem uzvedības modeļiem, kas sabiedrībai sagādā skādi. Nereti mēs pieņemam kā “normu” dažādus vardarbības vai sabiedriskās atstumšanas procesus, nemēģinot iejaukties, izteikt savu viedokli un attiecīgi rīkoties. Šajā sakarā Francisks minēja grēkus, kas iedragā cilvēku savstarpējo sadzīvi. Runa ir par dabas iznīcināšanu, paverdzināšanu darbā, nelegālo tirdzniecību, prostitūciju, cilvēku tirdzniecību un migrantu traģisko stāvokli. Lai panāktu pārmaiņas, mums stingri jābalstās uz taisnības un mīlestības principiem, jo nevar dzīvot savstarpējā mierā, ja tādā vai citādā veidā tiek apdraudēta cilvēka dzīvība. Tāpēc ir ļoti svarīgi pielikt visus pūliņus, lai aizstāvētu cilvēktiesības. Svētais tēvs arī aicināja ticīgos lūgties, lai tie, kuri pieļāva kļūdas, neaiziet bojā, bet tiek izglābti, lūgties nevis par atriebību, bet par taisnību, lūgties nevis par to, lai ļaunums tiktu aizmirsts, bet par to, lai tas tiktu izlabots patiesībā. Tas ir pirmais solis kopīgā virzienā.

Pēc Svētās Mises Kontekaras ostā, pāvests devās uz Kartahenas lidostu, lai pēc atvadu ceremonijas uzsāktu aptuveni 12 stundu ilgo transatlantisko lidojumu uz Romu.

J. Evertovskis / VR