Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Ceļojumi un vizītes

Atzīt patiesību, nevis lai atriebtos, bet piedotu un izlīgtu

Bijušais Kolumbijas kreiso nemiernieku grupējuma karotājs apskauj pāvestu - AP

09/09/2017 14:43

Mīlestība ir stiprāka par nāvi un vardarbību. Cerība ir arī tam, kurš ir darījis ļaunu – šādu vēstījumu karā izmocītajai kolumbiešu tautai nodeva pāvests, piektdienas, 8. septembra, pievakarē uzstājoties šīs tautas ilgi gaidītajā un emocionāli ļoti aizkustinošajā nacionālajai izlīgšanai veltītajā lūgšanas saietā. Uz tikšanos Viljavisensijas pilsētas parkā bija sapulcējušies 6000 cilvēku – ilgā kara izraisītās vardarbības upuri, militārpersonas un policisti, kā arī bijušie karotāji nemiernieki. Klātesošo vidū bija arī Kolumbijas Republikas prezidents Huans Manuels Santos.

Četras personas sniedza liecības. Divas no viņām – viens vīrietis un viena jauna sieviete – bija nonākušas Kolumbijas kreiso nemiernieku grupējuma Revolucionārie bruņotie spēki (FARC) rindās. Sieviete divus gadus pavadīja arī cietumā, no kurienes izgājusi, atkal tika ievilkta minēto partizānu grupējumā. Tikšanās dalībniekus īpaši dziļi aizkustināja stāsts, ko sniedza vēl kāda sieviete, kurai tika nogalināts vispirms tēvs, pēc tam vīrs un, beigu beigās, arī divi bērni. Taču notika tā, ka pēc vairākiem gadu desmitiem šīs kundzes aprūpē nonāca viņas tēva un dēla slepkavas. Lūgšanas saiets bija zīmīgs arī ar vietas izvēli. Uz to norādīja pats Svētais tēvs, sakot: “Mēs esam pulcējušies Bohajas krusta pakājē, kur 2002. gada 2. maijā tika noslaktēti vairāki desmiti cilvēku, kuri šī krusta baznīcā meklēja patvērumu”.

Pilsoņu karš Kolumbijā ilga vairāk nekā pusgadsimtu. Tā laikā tika nogalināti vismaz 250 tk. cilvēku, bet vēl 60 tk. pazuda bez vēsts. Visi šīs zemes iedzīvotāji tādā vai citādā veidā ir ievainoti, jo, kā savā uzrunā norādīja pāvests, “katra pret cilvēku pastrādātā vardarbība iecērt rētu cilvēces miesā”. Francisks uzsvēra, ka sirds rētas ir daudz dziļākas nekā miesas rētas, un tās ir grūtāk dziedināt, tomēr mīlestība mūs atbrīvo un atjauno.

Pēc katras liecības tika iedegta svece un nolikta Krucifiksa pakājē. Šim krustā sistajam Jēzum nav vairs ne roku, ne kāju, bet tam aizvien ir seja un, pateicoties šim sejas tēlam, kā sacīja Svētais tēvs, mēs tiekam dziedināti un mīlēti. Minētie četri stāsti nebija tikai ciešanu un vardarbības stāsti. Tie reizē bija drosmes, cerības un paļāvības pilni stāsti. Šīs paļāvības spožā zīme bija aizkustinošais miera sveiciens, ko pēc pēdējās liecības viens otram sniedza agrākie savstarpējie pretinieki. Arī pāvests savā uzrunā atzina, ka Kolumbijas vēsture ir ne tikai traģisku notikumu, bet arī cēlu un varonīgu žestu iezīmēta. Šiem žestiem ir ne vien liela cilvēciska, bet arī garīga vērtība. Viņš apliecināja, ka ir ieradies šajā nevainīgo cilvēku asinīm slacītajā un viņu mīļo tuvinieku sāpju plosītajā zemē ar lielu cieņu un respektu.

Atsaucoties uz izskanējušajām liecībām, Francisks uzstājīgi atgādināja to, ka vardarbība izraisa tālāku vardarbību, un tā ir taisnība, bet, piedodot, tomēr ir iespējams pārraut naida sapīto ķēdi. “Naidam nepieder pēdējais vārds”, viņš uzsvēra. Vēršoties personīgi pie katra no liecību sniedzējiem, viņš norādīja, ka ciešanas atnesa svētību un pamudināja spert piedošanas soli, lai, beidzot, pārrautu vardarbības apburto loku. “Tika mīlestība atbrīvo un ceļ”, atgādināja Svētais tēvs. Savukārt, uzrunājot bijušos nemierniekus, viņš atzina, ka, patiesībā, visi konfliktā iesaistītie cilvēki ir upuri. Pat ja ir skaidrs, ka, agresoram ejot šo morālās un garīgās atjaunotnes ceļu, ir jāpiepildās arī taisnībai, tomēr jāņem vērā, ka arī viņš ir upuris.

Grūti ir pieņemt, ka var mainīties tie, kuri ķērās pie nežēlīgās vardarbības, lai tikai panāktu savas intereses, veiktu nelegālus komerciālos darījumus un iegūtu sev bagātības vai liekulīgi aizstāvētu savu brāļu dzīvību. Ticēt, ka tie, kuri visai sabiedrībai un valstij sagādāja ciešanas, var spert soli uz priekšu – tas noteikti mums visiem ir izaicinājums.

Pāvests uzsvēra, ka cerība ir arī tam, kurš darīja ļaunu. Ne viss ir pazaudēts. Tieši tādēļ Jēzus ieradās pasaulē. Viņš atnāca, lai dotu cerību arī tam, kurš ir darījis ļaunu. Taču būtiskais nosacījums ir tāds, lai tiktu pieņemta patiesība. Tas ir neizbēgams nosacījums. Patiesība nedrīkst vest pie atriebības. Tai jāved uz izlīgšanu un piedošanu. Francisks arī atgādināja, lai kolumbieši nedzīvo ilūzijās, jo lielajā laukā aizvien paliek vieta nezālēm. Tāpēc jāpievērš uzmanība augļiem, jārūpējas par labību, bet nezāles dēļ nedrīkst ļauties satricinājumam un zaudēt iekšējo mieru.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs mudināja kolumbiešus, kas ir Dieva tauta, atvērt savu sirdi un ļauties samierināties, nebaidīties ne no patiesības, ne taisnīguma, nebaidīties piedot un lūgt piedošanu, un veicināt patiesu brālīgas tikšanās kultūru. “Lūgsimies, lai mēs būtu miera veicinātāji”, viņš aicināja. “Lai tur, kur valda naids un rūgtums, mēs ienestu mīlestību un žēlsirdību!”

Noslēdzot vizīti Viljavisensijā, Francisks kopā ar aptuveni 400 cilvēkiem lūdzās pie 2012. gadā Fundadores parkā uzstādītā Izlīgšanas krusta. Krusts ir veltīts kara upuru piemiņai. Tur viņš neteica uzrunu, bet ar bērnu palīdzību iestādīja koku, kas simbolizē dzīvību. Ap sešiem vakarā pēc vietējā laika, kad Latvijā pulkstenis jau rādīja stundu pāri pusnaktij, pāvests izlidoja atpakaļ uz Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu, lai tur paliktu pa nakti un atjaunotu savus spēkus vizītes trešajai dienai, kas rādās būt ne mazāk intensīva kā divas iepriekšējās.

J. Evertovskis / VR

09/09/2017 14:43